lasot to ko raksti man spontāni gribas piekrist, iedomājoties letiņu nekomerciālās mūzikas šarmu un manu neizskaidrojamo nepatiku pret stingu... tomēr tas "amatierisms" pie kā tu pieduries dažkārt mēdz izskatīties pēc vulgāra diletantisma, un vienīgais kas tam ir - cilvēku sapņu cena. tie sapņi var sakrist un var nesakrist ar taviem, tā dvēseles stīga var skanēt gan tercā tā lielajā sekundā. atkarībā no tā tu konkrētā diletanta veikumā saskati sūdā iespraustu kociņu vai reibinoši smaržojošu pelēku puķi. tas ko es mēģinu pateikt: ne jau amatierismā/profesionālismā tas ir aprakts, bet gan kaut kur citur. māksla ir jāvērtē vienlaicīgi ar tās cienītāju, turklāt nevērtējot ne mākslu, ne cienītāju, bet gan to saspēli, harmoniju vs.kakofoniju kas izveidojas baudīšanas procesā. Līdz ar to tomēr nepiekrītu skukai, kas augstu vērtē profesionālismu, nedz arī smejmoon, kuru aizkustina amatierisms kā tāds.