Ar māti pašlaik īstenība ir labas attiecības. Varbūt tas tāpēc, ka viņa mani ir maz kontrolējusi, ietekmējusi, jo es jau no 14 gadu vecuma dzīvoju atsevišķi no vecākiem. Tieši tāpēc man nav ko neieredzēt viņā. Es viņu mīlu tāpēc, ka viņa ir mani izaudzinājusi un necenšas kontrolēt mani, ļauj man pašam visu izlemt, viņa pasaka savu viedokli, bet viņa to neuzspiež...
Māte - draugs? Nē! Es laikam esmu tāds dīvains cilvēciņš, kurš savu personisko dzīvi nepublisko ģimenē, brīžām draugi par mani zin krietni vien vairāk nekā ģimene...
Nezinu, ko vēl var piebilst, ja nu vienīgi to, ka šī it kā atšķirtība no vecākiem ir krietni vien uzlabojusi attiecības ar viņiem...

Martins

Paldies Tev:) Laikam ar to jāsamierinās, ka vīrietis (dēls) ir tāda aizslēgta lādīte...

Ir tāds stereotips, ka vīriešiem jābūt stipriem, nav jāizrāda savas emocijas, sāpes... Varbūt es negribu, lai "manējie" mani tādu redzētu... Tas ka vīrietis neizrāda savas emocijas, nenozīmē, ka viņam tādu nav!

Martins

Nu ja, es jau arī ne mirkli nedomāju, ka nav:)

principā - jā :) Ir publiskais interfeiss, kas paziņo, ka "viss baigi forši" vai "viss baigi pakaļā", bet to, kas notiek iekšpusē, uzzināt ir grūti. Tas, protams, atkal no cilvēka atkarīgs.