- 25.10.04 09:56
Pa māju mētājas svesš vācietis, piemitināts pagrabā uz pāris dienām. Taču esam kļuvuši tādi vientuļnieki un cilvēknīdēji, ka vairs nespējam svešu smaku mājā paciest, līdz ar to dodamies iepriekš neplānotā ekskursijā . Tā kā svētdienā pasta autobuss iet reti, tiekam prom jau pēc pusdienas, divos.
Nobraucam uz Lugano, silts, bet apmācies. Ar diviem funikulieriem uzbraucam Monte Brē kalnā. Tas kalns, kura piekājē atrodas Kastanjola. Sūds par Kastanjolu, laižam garām. No Monte Brē virsotnes skats paveras fantastisks, zili kalni un zils ūdens. Miglā. Izstaigājam ļoti mīlīgo Brē ciematiņu, visas mājas celtas no balta akmens krāvuma, tās pašas šaurās ieliņas. Tad kājām dodamies lejup uz Gadriju. Gājiens (kāpiens) tā uz divi stundi. Atrodu pirmo īsto alpu vijolīti, neselekcionētu, sīksīku ziediņu. Esmu maita, noplūcu un iespiežu starp autobusa saraksta lapām. Kāpiens diezgan grūts (tādiem kā mums) - vietām stāva slidena taka, vietām pussadrupušas akmens kāpņu paliekas, vietām koku saknes veido ko līdzīgu pakāpieniem. Un tik uz riņķi un riņķi. Tā ka sāk reibt galva. Nonākam lejā, man trīc kājas. Vingrot vajaga, mīļā!
Bet pilsētiņa Gandrija, klintī iekalta, tie paši baltie akmeņi, ieliņas šauras kā koridori, visas ar pakāpieniem, šauras caurejas (nu nezinu es cita vārda) pa namu apakšu savieno vienu ielu ar otru, līku-loču, augšā -lejā. Viur pilsētiņā ir tāda sajūta, ka neatrodies uz ielas, bet, piemēram, kāda dzīvoklī. Gribas staigāt vēl un vēl. Kādā suvenīrbodītē nopērku sev plastmasas gredzenu un auskarus, vai varat iedomāties. Nopērku arī vienu gredzenu, ko dāvināt vai nu Mayai, vai Tējai vai Ronim. Vēl neesmu izdomājusi, kurai labāk piestāvētu. Vispār - jūsu visu zināšanai - te galīgi nav ko pirkt dāvaniņām. Varēšu atvest vien pašas salasītus ēdamos kastaņus, ja uz to laiku vēl nebūs sapuvuši.
Nonākam līdz kuģīša pieturai, noprotam, ka pēdējais kuģītis uz Lugano jau aizgājis. Gribam meklēt autobusa pieturu, kura atrodas augstāk kalnā (lejup kāpjot šķeŗsojām vienu šoseju un ko tādu manījām), taču vietēja kundzīte paskaidro, ka autobuss ejot tikai ziemā. Bet kuģītis šodien ejot pēdējo dienu. Ar dedukcijas metodi izsecinu, ka rīt sākas, tātad, ziema. Bet, ja gadījumā nesākas, tad nebūs ne busu, ne kuģīšu un mums ziema būs jāgaida tepat. Bet nav tik traki, izrādās - vēl viens kuģītis ir pēc stundas. Es, izrādās, esmu kaprīza. Ņaudu, ka gribas ēst un tā.
Lugano paspējam laikā, kādas 15 minūtes pirms mūsu autobusa, un nopērkam ceptus kastaņus. Garstāvoklis uzlabojas.
Mājās vācietis ik pa brīdim nāk uzdot mums kādus jautājumus. Viņam ir slikta angļu valoda (man arī), bet mēs abi ar p. esam maitas. Labi saprotam, ko šis grib pavaicāt, bet skatamies viņā apaļām acīm kā pūces , nemirkšķinot, lai šim liekas, ka no viņa VISPĀR neko nevar saprast. Ha. Pie tam es ne ar pušplēsta vārda viņam to stāvokli necenšos atvieglot, noslēpjot faktu, ka daudz maz pieprotu viņa dzimto - vācu valodu. A ko - tad šis sāks bērt kā ar ložmetēju(pazīstam jau tos vāciešus) un jāmocās būs <i>man</i>. Nē, paldies, brālīt.
Gulēt ejot, mūsu lielākā raize, lai šis nenoguļ savu rīta autobusu, kurš atiet pirms septiņiem.
Pamostos - vācieša smakas mājā nav. Slava bogu, Atkal varu pa vecam paradumam, ietinusies tikai šallē, izlīst uz lievenīša uzpīpēt un pasveicināt kalnus.
Bet šodien gan pa māju. Kad ta strādās.- 4 rakstapiebildīšu
- Ha!
- 25.10.04 11:30
-
Piekjeeru - "izlīst uz lievenīša uzpīpēt".
Es gan pagaidaam turos, arii bez jebkaadaam iipashaam mociibaam. :) - piebilst
- 25.10.04 13:13
-
Cik jauks ritms. Rimts tāds!
- piebilst
- 25.10.04 14:03
-
Pilvinentaivas
makšķerēt nevelk?
- piebilst
- 25.10.04 15:14
-
Šodien par aukstu:) vaidzēs tik pēc maizes nokāpt uz ciematu.
- piebilst