Lasīju Teeju un nodomāju: nekā neatceros.
Bet izrāvi no atmiņu pažobelēm apputējušu, cieši savīkšķītu saini, kurā divdesmit gadi un kāds gads plusā mīnusā.
Tā bija - plusā, mīnusā. Cieši adītie bēbja rāpulīši un pulētas mēbeles gan vairāk tagad un te. Tur - pusizdzertu tējas un kafijas trauki, sienas nokarinātas ar nočieptiem un dāvinātiem izsātžu plakātiem, piemiņas lietām un fetišiem, drēbju kaudzes, kurās var atrast, un, ja ne, tad pagatavot visu, ko sirds vēlas, grāmatu kaudzes pa stūriem un istabas vidū, lai no pelniem nobidrinātā, pabalējušā klubkrēsla pie loga varētu jebkurā brīdī aizsniegt vajadzīgo.

jā, jā, man arī viss ar tējas un kafijas traukiem, un grāmatām, un matu gumijām, un rotaslietām, un drēbes, tas ir visriebīgākais, tīrās un netīrās vienā kaudzē, un zeķes, vienmēr pa vienai.... klau, tiešām ar gadiem uznāk lielāka kārtība?

Nomierinies, mīļā, visiem neuznāk:D
Mans b.v. vēl tagad nevar aizmirst tos netīros palagus, kuros tika guldināts kādas slavenas mākslinieces mājās ārzemēs.

Ēēē..., nez vai gadiem kāda nozīme, drīzāk situācijai, videi, statusam ( vai, cik stulbs vārds). Iztēlojos, laiku, kad būšu vientuļa pensionāre un atgriezīšos pie iepriekšējiem paradumiem :)

un vēl ir cilvēki, kuri lieto redzamtaustāmas detaļas aprakstot emocijas:)

puikām citādāk..

skaidrs ka

:))
tas nomierina nez kādēļ

gandrīz vai par mani :) ar piebildi, ka neraudu