- atbilde teejai
- 14.9.04 08:50
- Vai,jā, es tiešām atceros, atcerējos, briesmīgs laiks tas pēc 20, 20 ar pusi, viss jau ir bijis, pilnīgi viss, un tu netici vīriešiem, netici mātei, netici sev, sēdi un gaidi bērniņu bez tēva, adi mazu rozā jaciņu ar diegiem tik smalkiem, adījumā tik ciešā, ka jaciņas adīšana aizņem pāris mēnešus, tu neraksti dzeju, tu neraksti prozu, tu neraksti vispār neko, un neglezno, un nelasi arī, jo viņi tur, viņi taču neko nezina par dzīvi, bet tu zini, kas būs, pārāk labi zini, - nekā nebūs, turpmāk tikai tā pat un tikai tas pats, tu nedomā par to, vai varēsi vēl mācīties, drīzāk jau nevarēsi, un vai vispār gribēsi mācīties, nē, labāk strādāt, štancēt socialistiskās sacensības planšetes kādā kantorī un lielos padomju svētku palagus uz māju sienām, kantorī, kur visi dzer atšķaidītu spirtu, kas saucas olu liķieris, kafijas liķieris, aveņu liķieris, ķiršu liķieris (jo kantoris saucas "pribaltijskoje puskonaladočnoje upravļeņije orgpiščeprom, un nodarbojas viņi ar spirta iekārtu uzstādīšanu visā Baltijā un Kaļiņingradā arī), tu vairs nesēdēsi uz jumta, tā, kur "Slava KPSS" un pie burtiem turēdamās nedzersi lētu vīnu, arī kāpņu telpās nedzersi, nemīlēsies vairs nekad mūžā, nekad, nekad, nē neko, tu tikai tīri savu istabu, ar tādu kā apsēstību, lai ne puteklīša, lai ne suņa spalvas, suni tu istabā vairs nelaid, un lai katrs priekšmets stāv savā vietā un pareizā leņķī, jo tā ir vienīgā pasaules kārtība, pār kuru tev vara, kuru tu pazīsti, un tur, kur agrāk mētājās papīri, drēbes, staipījās krāsainas kaprona zeķes, tīra un netīra veļa (veļu un zeķes mēs krāsojām pašas, tādos kūpošos katlos, smirdošos pēc etiķa), zāļu kastītes, tukšas pudeles, pilni pelnutrauki, aizkostas maizītes, vaļēji, sakaltuši krāsu ķobīši, saburzīti papīri, atšķirtas, ar kafiju aplietas grāmatas, krūzes ar tējas biezumiem, magnetafona lenšu mudžekļi, zini tās brūnās lentes, kas vienmēr sapinās?, kasetes bez uzrakstiem, brūnas ābolu serdes un domas par "būtisko", tur tagad viss spīd un laistās - gaišās, par blatu nopirktās sekcijas lakā var spoguļoties, glītās grāmatu muguriņas stāv rindās kā kareivji, kurus neviens nesūta cīņā, pelēki krāsotā mēbeļkartona grīda kā noalizīta, palodzes baltas kā sniegs, un vienmēr svaigas puķes, nu ko, neslēpšu, asaras, klusējošs telefons, viss. Tā ir pēc 20, briesmīgi laiki:)
- 9 rakstapiebildīšu
- 14.9.04 10:03
-
Lasīju Teeju un nodomāju: nekā neatceros.
Bet izrāvi no atmiņu pažobelēm apputējušu, cieši savīkšķītu saini, kurā divdesmit gadi un kāds gads plusā mīnusā.
Tā bija - plusā, mīnusā. Cieši adītie bēbja rāpulīši un pulētas mēbeles gan vairāk tagad un te. Tur - pusizdzertu tējas un kafijas trauki, sienas nokarinātas ar nočieptiem un dāvinātiem izsātžu plakātiem, piemiņas lietām un fetišiem, drēbju kaudzes, kurās var atrast, un, ja ne, tad pagatavot visu, ko sirds vēlas, grāmatu kaudzes pa stūriem un istabas vidū, lai no pelniem nobidrinātā, pabalējušā klubkrēsla pie loga varētu jebkurā brīdī aizsniegt vajadzīgo. - piebilst
- 14.9.04 22:07
-
ķēmi nāk ārā no krūzītes
jā, jā, man arī viss ar tējas un kafijas traukiem, un grāmatām, un matu gumijām, un rotaslietām, un drēbes, tas ir visriebīgākais, tīrās un netīrās vienā kaudzē, un zeķes, vienmēr pa vienai.... klau, tiešām ar gadiem uznāk lielāka kārtība?
- piebilst
- 14.9.04 22:26
-
Nomierinies, mīļā, visiem neuznāk:D
Mans b.v. vēl tagad nevar aizmirst tos netīros palagus, kuros tika guldināts kādas slavenas mākslinieces mājās ārzemēs. - piebilst
- 15.9.04 12:20
-
Ēēē..., nez vai gadiem kāda nozīme, drīzāk situācijai, videi, statusam ( vai, cik stulbs vārds). Iztēlojos, laiku, kad būšu vientuļa pensionāre un atgriezīšos pie iepriekšējiem paradumiem :)
- piebilst
- 14.9.04 14:31
-
un vēl ir cilvēki, kuri lieto redzamtaustāmas detaļas aprakstot emocijas:)
- piebilst
- 14.9.04 22:17
-
puikām citādāk..
- piebilst
- 14.9.04 22:29
-
skaidrs ka
- piebilst
- 14.9.04 22:51
-
:))
tas nomierina nez kādēļ - piebilst
- 15.9.04 17:28
-
gandrīz vai par mani :) ar piebildi, ka neraudu
- piebilst