* * *

1.4.04 12:41
Nu jā. Tas pagājšnakts sapnis Nr.26543.
Mazs, pelēks punduris, - tikko sapratu - tieši tāds kā PB aprakstītie plastilīna cilvēciņi Rīgas Laika vērojumos, tikai daudzkārt lielāks, daudzkārt, taču arī ne milzīgs, man tā līdz vidum punduris, - vispirms vēlās man virsū, nē, vispirms pāri lidoja viņa ēna, un tā nu gan bija milzīga, pa visu istabu, un pēc tam tad šis vēlās man virsū, smags un smirdošs pēc zemes, spieda nost, smacēja, un man bija tikai viena iespēja, - celties un ar viņu dejot. Dejošana nozīmēja mazā, briesmīgā, pelēkā pundura cilāšanu un griešanu sev apkārt, bez mitas, bet punduris - smags kā kartupeļu maiss, man trūkst spēka un elpas, bet apstāties nedrīkst, līdzko apstājos, tā punduris atkal man virsū lien, pretīgais pretīgais punduris, un žņaudz nost, un tā es tik dejoju un griežos ar kartupeļu maisu, dejoju un griežos, krītu un ceļos un griežos atkal, tad saprotu, ka sapņoju, tad pamostos, tad saprotu, ka neesmu pamodusies, tad atkal pamostos... nu, vienvārdsakot, tālāk viss kā jau parasti (tie, kas lasa, zinās), tikai šoreiz ar punduri.

Bet rīts saulains, un tikšanās ar kādu, kurš vismazāk līdzinās pundurim, un atkal viss ir labi. Vismaz pagaidām.
8 raksta piebildīšu

1.4.04 13:02
Tā ir maniem sapņiem (sliktajiem) raksturīgā daudzpakāpju pamošanās, kad tu (es) sapņo, ka esi pamodies, paldiesdievam, bet izrādās - neesi vis, tad pieliec visus spēkus, lai pamostos, un liekas - jā, esi pamodies, bet izrādās - ne vella, un tā n reizes pēc kārtas, kamēr beidzot tiešām. Esi pamodies. Un tad vēl kādu brīdi grūti tam noticēt, bail, ka atkal izrādīsies tikai sapnis. Par pamošanos.
piebilst

1.4.04 13:01
Lai gan nav vairs melnie baļķi, ir lieta, kas man ļoti patīk - ar kursoru pabraukāties blakus zelta krāsas ilūzijai, tad piespiest peles kreiso taustiņu, un pieturot to pavilkt (blakus zelta ilūzijai) - un Tu iegūsti fonā lielu zilu ilūziju. Katru reizi to daru!
piebilst