- 16.3.04 22:33
- "Es šovakar piedzeršos un raudāšu. Es šeit neiederos."
Un visi grib iet prom. Un neviens neiederas. Neviens. Un katrs ir vientuļš. Un vientulība dzemdē ļaunumu. Labos cilvēkos. Cilvēkos. Un neviens nekur neaiziet. Lidmašīnas ar uzrakstu "veritas" no šī lidlauka paceļas ar tiem, kuri atbrīvojušies no visa liekā. Bet tās tikai paceļas, un nekad neatgriežas. Varbūt tā ir nāve. Par nāvi arī tur ir.
-Nebaidies, tur nebūs nekā, tur nebūs ciešanu, tikai miers, tur nebūs nekā. Miers. Tu nonāksi pie Dieva, un viņš teiks, -viņa ir daudz cietusi, vediet viņu uz paradīzi.
-Bet varbūt es izveseļošos? Jau jau tur nav nekā... nav ciešanu... varbūt var mazliet vēl. Paciesties. Te.
Tas tā apmēram.
-Es neko neatceros, viss kā miglā. Es atceros tikai drēbes. Autiņus. Pēc tam mācījos skolā. Ko mācījos - neatceros. Atceros kaklautu. Apprecējos. Ar ko apprecējos - neatceros. Atceros čības un rītasvārkus. Strādāju. Ko darīju, neatceros. Atceros uzvalku. Burtiņus. Bet kaut kam taču es esmu radīts?... - 9 rakstapiebildīšu
- 17.3.04 00:27
-
plukata
ir 2-vas lietas par kuraam ir veerts uztraukties- par taam ko var labot un par taam ko nevar..
- piebilst
- 17.3.04 09:06
-
ne gluzhi
ir divu veidu lietas - taas ko var labot un taas ko nevar
un uztraukties ir veerts tikai par taam ko var labot - piebilst
- 17.3.04 02:10
-
ķēmi nāk ārā no krūzītes
ai...tur tiešām tas ira? pēc tiem stāstiem pirms z.sv. likās ka tāds kā tukšs prikols.
lai gan nē, viss, izlasīt tevi un mayu vienam vakaram ir par daudz. jāiet gultā, un raudāt arī nedrīkst, tad būs slikta rītdiena. - piebilst