* * *

16.3.04 22:33
"Es šovakar piedzeršos un raudāšu. Es šeit neiederos."
Un visi grib iet prom. Un neviens neiederas. Neviens. Un katrs ir vientuļš. Un vientulība dzemdē ļaunumu. Labos cilvēkos. Cilvēkos. Un neviens nekur neaiziet. Lidmašīnas ar uzrakstu "veritas" no šī lidlauka paceļas ar tiem, kuri atbrīvojušies no visa liekā. Bet tās tikai paceļas, un nekad neatgriežas. Varbūt tā ir nāve. Par nāvi arī tur ir.
-Nebaidies, tur nebūs nekā, tur nebūs ciešanu, tikai miers, tur nebūs nekā. Miers. Tu nonāksi pie Dieva, un viņš teiks, -viņa ir daudz cietusi, vediet viņu uz paradīzi.
-Bet varbūt es izveseļošos? Jau jau tur nav nekā... nav ciešanu... varbūt var mazliet vēl. Paciesties. Te.
Tas tā apmēram.
-Es neko neatceros, viss kā miglā. Es atceros tikai drēbes. Autiņus. Pēc tam mācījos skolā. Ko mācījos - neatceros. Atceros kaklautu. Apprecējos. Ar ko apprecējos - neatceros. Atceros čības un rītasvārkus. Strādāju. Ko darīju, neatceros. Atceros uzvalku. Burtiņus. Bet kaut kam taču es esmu radīts?...