- pavasaris...
- 23.4.03 09:59
- honeybee raksta:
...pavasaris :)
Iedomājos un tūlīt pat nobijos no domas, ka mani kāds varētu mīlēt. Kāds ārpus manas ģimenes drošā loka. Tādas pagāniskas bailes - tāpat kā primitīvais cilvēks bīstas dot kādam savu attēlu, jo attēla īpašnieks tad iegūtu varu pār viņu, tā es bīstos no tā, ka kāds varētu mani iemīlēt. Viņa ietekme varētu būt spēcīgāka kā to cilvēku ietekme, kurus mīlu es.
Un es rakstu:
Iedomājos, un tūlīt pat nobijos no domas, ka mani neviens varētu nemīlēt. Neviens ārpus manas saskaldītās ģimenes nedrošā loka. Un varbūt pat kāds no šī loka - arī ne.
Un nevienam nav nekādas ietekmes pār mani, tikai pienākumam.
Un es esmu tik brīva, cik mana vientulība. Un tik nelaimīga cik brīva.
Un ir bailes, ka tā būs vienmēr.
Un ir bailes, ka tā nebūs vienmēr - jo vienmēr taču var būt sliktāk.
Bet vismaz ir lauki. Ir sniegpuslksteņi. Ir dūmu smarža dārzā. Ir izberztas žūstošas grīdas, ir sakurinātas krāsnis. Ir smaržīga pirts.
Un ir bērni.
Un atkal bailes - šoreiz par viņiem.
Tas nu tā.
Bet konkrēti un prozaiski: neieredzu strādnieku šķiru. Māja pēc remonta (bēniņu siltināšanas), bija burtiski piedirsta. Viņi bija dzēruši no manas krūzītes un ēduši no mana šķīvīša, un slaucījušies manā dvielītī.
Un trīs svētāmas dienas es tikai tīrīju un berzu. Nekas, savā ziņā tā arī ir lūgšana.
Un vēl: iezvanpieeja un internets te iet tik lēni, ka labāk laikam atmest šo pasākumu līdz Rīgai.
Lai jūs visus kāds mīl. - 11 rakstapiebildīšu
- par pavasari
- 23.4.03 11:16
-
Tas izklausās pēc pavasara depresijas, kura uzmācās ik reizi, kad ik uz stūra redzi iemīlējušos pārīšus, mirdzošas un laimē starojošas acis, pavasara apātījā klaiņojošus suņu barus, mīlniekus ielu stūros, kuri ņurcī rokā sažņaugto puķu pušķi un drudžaini skatās pulkstenī gaidot savu iecerēto. Tā uzmācās ik reizi, kad Tu vienatnē ejot mājās pērc pārtiku tikai sev, nerēķinoties ne ar vienu citu, jo nav takš ar ko rēķināties....
- piebilst