* * *

13.4.03 20:59
Izlasīju Alises Tīfentāles romānu "Rīgas siltums". Man likās, pirmkārt, netalantīgi un, otrkārt,- bezgala garlaicīgi. Radās iespaids, ka romāna galvenā ideja - vīrietim dzīvē viss notiek pa īstam, sieviete dzīvi tikai imitē (un sevišķi nožēlojama ir šī imitācija mākslas un filosofijas jomās, kuru dievišķais, radošais gars sievietei nav pieietams vispār) - ir arī pašas autores galvenā problēma: romāna rakstīšanas imitācija kā cīņa ar savu zemo pašnovērtējumu.
Garu monologu (!) formā sacerētie traktāti par mākslu , reklāmu un patērētājsabiedrību, globālo entropiju un cilvēces degradāciju, ir tik nepārliecinoši, cik vien var būt - it kā dzīvu cilvēku mutēs. Neveikli iepītais (grāmata grāmatā) futūristiskais pastāstiņš par reklāmas globālo sazvērestību izklausās pēc vidusskolnieka literārā mēģinājuma skolas avīzītē. Jocīgajai krimināli-sirreālistiskajai līnijai slinkums pat izsekot un mēģināt apjaust tās jēgu.

Un vēl - nožēlojami skaidri nolasās romāna rakstīšanas recepte un cerība, ka tas kā hamburgers atbildīs tās pašas kritizētās (literatūr)patērētājsabiedrības prasībām, kas padara darbus par starptautiskiem bestselleriem.
Jā, nu visas sastāvdaļas jau ir - bet garšas nekādas.
36 raksta piebildīšu