- 13.4.03 20:59
- Izlasīju Alises Tīfentāles romānu "Rīgas siltums". Man likās, pirmkārt, netalantīgi un, otrkārt,- bezgala garlaicīgi. Radās iespaids, ka romāna galvenā ideja - vīrietim dzīvē viss notiek pa īstam, sieviete dzīvi tikai imitē (un sevišķi nožēlojama ir šī imitācija mākslas un filosofijas jomās, kuru dievišķais, radošais gars sievietei nav pieietams vispār) - ir arī pašas autores galvenā problēma: romāna rakstīšanas imitācija kā cīņa ar savu zemo pašnovērtējumu.
Garu monologu (!) formā sacerētie traktāti par mākslu , reklāmu un patērētājsabiedrību, globālo entropiju un cilvēces degradāciju, ir tik nepārliecinoši, cik vien var būt - it kā dzīvu cilvēku mutēs. Neveikli iepītais (grāmata grāmatā) futūristiskais pastāstiņš par reklāmas globālo sazvērestību izklausās pēc vidusskolnieka literārā mēģinājuma skolas avīzītē. Jocīgajai krimināli-sirreālistiskajai līnijai slinkums pat izsekot un mēģināt apjaust tās jēgu.
Un vēl - nožēlojami skaidri nolasās romāna rakstīšanas recepte un cerība, ka tas kā hamburgers atbildīs tās pašas kritizētās (literatūr)patērētājsabiedrības prasībām, kas padara darbus par starptautiskiem bestselleriem.
Jā, nu visas sastāvdaļas jau ir - bet garšas nekādas. - 36 rakstapiebildīšu
- Re: maya ne par tiifentaali
- 13.4.03 22:01
-
Kā - tā nevar?:)
Nu - redzi, cik traki, ka nav pašai sava journala - būtu tagad iepostējusi par izrādi:) Nu tev ar manējo žurnālīti jāizlīdzas...
Man patika tā stila izjūta un vienotība izrādē (kur milzu nopelns scenogrāfei Monikai Pormalei)... vispār, idejas ir nākušas no dažādiem avotiem, bet tas jau nav būtiski - būtisks ir rezultāts.
Vājākais bija pats Sorokins (manuprāt) dažos no varoņu monologiem.
Bet nu eju palasīt bērnam pasaku. - piebilst