- Monta, 1969
- 28.1.04 01:21
- Vissliktāk, ja pazaudē lūpas, divus sārtus
pusapļus, divus labus
un laimīgus, un ap-
mulsušus pusapļus sejā.
Tad jau labāk ir pazaudēt drēbes un kļūt kailai.
Tad jau labāk ir pazaudēt matus un kļūt neglītai.
Vissliktāk, ja pazaudē lūpas, jo tad paliek tikai
mute. Starpība milzīga,
vai ne?
Jo sit jau tikai pa muti. Atvēzējas un visā spēkā
velk. Ja pelnīts. Ja tā
ir nelaba. Ja
runāti negodīgi, ne-
lietīgi vārdi. Jo vārdi
un domas būtībā
ir visnozīmīgākais
darbs.
Un zemē metas tikai uz mutes. Ar kaunu metas
zemē un paslēpj
šo muti no ļaudīm.
Lūpas nesit nekad. Vai varētu iedomāties cilvēku,
kas atvēzētos pret
apmulsušām lūpām?
Un lūpas vienmēr ir apmulsušas. Nezin kāpēc.
Varbūt tāpēc, ka labais, ko tās izrunā, ir tik labs,
ka kļūst par baltu
krāsu un par piena garšu.
Varbūt arī tāpēc, ka labais ir necerēti stiprs,
ka labās domas tik-
pat kā nevar iz-
nīdēt. Tās var visu mūžu mērdēt badā -
un, izrādās, ir dzīvas.
Vai varbūt tāpēc, ka cīņas vārdu spēks pa-
tiesībā ir tas pats labais.
Bet varbūt tāpēc, ka skaistais ir tik nestiprs
un izgaist no viena pūtiena -
un nav.
Bet varbūt lūpas ir apmulsušas tāpēc, ka
vienmēr jūt savu
apburtību. Jo kustībā
tās izskatās vēl lie-
liskāk. Un runājot
atgādina vieglas,
aizejošas kājas.
Vissliktāk, ja pazaudē lūpas, jo tad paliek
tikai mute, šaura un
sakniebta, un, ja arī šī
mute nav nekrietna,
tad tā ir nenozīmīga,
utilitāra.
Pavisam slikti, ja pazaudē lūpas, divus sār-
tus pusapļus vai
burkāna krāsas po-
mādē vai divus
violetus pusapļus,
divus labus un lai-
mīgus, un apmulsušus
pusapļus sejā. - 4 rakstapiebildīšu
- GFalīgi daudz labi!
- 28.1.04 08:45
-
Man, kuram dzeja ne pārāk saistoša liekas, šinumurējais bij ļoti daudz pieņemami labs!
- piebilst