- 25.12.03 18:41
- Atbraucu mājās un atklāju, ka cūkassuns ir sagrauzis manu mīļāko, manu vienīgo koka dzīvnieku - tāds nenosakāmas sugas zvērēns, kur kādreiz, šķiet, pirku kādā Skotijas ciematā, pirms daudziem gadiem, un kopš tā laika viņš visur ir braucis man līdzi. Uz laukiem, uz Liepāju un Mežotni, kad braucu tur strādāt, uz Amsterdamu vēl nupat.
Jūs smiesieties, bet man ir tā, it kā viņš būtu bijis dzīvs. Un rīt viņam bija jālido uz Indonēziju.
Un viņš nav vienkārši sagrauzts, viņš ir sakropļots. Sejas vairs nav, it kā būtu strādājušas žurkas, apaļais, glītais rumpītis - kā rupja pagale, no kājām palikuši vien stubenīši.
Es pat nespēju viņu savākt. Uzslaucīt uz šaufeles mazo līķīti un izmest ārā. Man tāda sajūta, ka būtu jāapglabā. Un man gribas raudāt. - 25 rakstapiebildīšu
- atceros, ka mums studijās mācīja
- 25.12.03 22:42
-
Ja kādu (īpaši bērnus) 100 reizes nosauc par slikto, palaidni vai stulbeni, viņš beigās pats sāk ticēt vai no visa spēka pierādīt, ka tieši tāds viņš (tas cilvēciņš). Man domāt, suņi ir kā bērni - ja tu visu laiku viņu sauc par cūkassuni, un attiecīgi pret viņu arī izturies, tad viņš pierāda Tev, ka tieši tāds arī ir.
un vispār - imho - ar suņiem ir kā ar bērniem - ja bērns kaut ko saplēš vai izdara palaidnību, tad tāpēc, ku Tu to pieļauj, nevis bērns vainīgs. Tu nenoliki, Tu atļāvi viņam tai mantai tikt klāt.. tā ka - pati vien vainīga. - piebilst