* * *

25.12.03 18:41
Atbraucu mājās un atklāju, ka cūkassuns ir sagrauzis manu mīļāko, manu vienīgo koka dzīvnieku - tāds nenosakāmas sugas zvērēns, kur kādreiz, šķiet, pirku kādā Skotijas ciematā, pirms daudziem gadiem, un kopš tā laika viņš visur ir braucis man līdzi. Uz laukiem, uz Liepāju un Mežotni, kad braucu tur strādāt, uz Amsterdamu vēl nupat.
Jūs smiesieties, bet man ir tā, it kā viņš būtu bijis dzīvs. Un rīt viņam bija jālido uz Indonēziju.
Un viņš nav vienkārši sagrauzts, viņš ir sakropļots. Sejas vairs nav, it kā būtu strādājušas žurkas, apaļais, glītais rumpītis - kā rupja pagale, no kājām palikuši vien stubenīši.
Es pat nespēju viņu savākt. Uzslaucīt uz šaufeles mazo līķīti un izmest ārā. Man tāda sajūta, ka būtu jāapglabā. Un man gribas raudāt.