nopublicee tos palasiit. buus inchiigi.

shodien skatiijos uz sienas, kur bija raxtiic ka 2. kursa pishologiem pihoneiroloģiskaa vai kaada tur praxe ir tvaika ielaa 2 [gaishaa 3taavu eeka, 3.staavaa]

Ļoti dīvains priekšlikums no cilvēka, kurš mani nosodīja par svešas fotogrāfijas izmantošanu savam userpic. Es nemēdzu publiskot citu cilvēku vēstules.
P.S. Atgriežoties pie fotogrāfijas: es lieliski identificējos ar šo sievieti. Manuprāt, viņa (pareizāk - viņas attēls) iemieso dažas man raksturīgas īpašības. Tātad - ja arī par kādu ņirgājos un kāds varētu apvainoties - tad tikai es pati:))

Vecenīte tavā userpic saka: "ko nu tā dzīve man labu vairs spēj dot?" Tāpēc ņirgāšanās par citiem ir vienīga lieta, kas viņai sagādā prieku. Esot tā, ka cilvēka viedoklis par kādu parādību raksturo pirmkārt viņu pašu, nevis to parādību. Interesanti, vai tas, ko nupat uzrakstīju, kaut kā raksturo mani?

Ieteikumi par šo konkrēto lietu: Klausi savu sirdi. Dari tā, ka TEV ērtāk. Būtu pēdējais stulbums pakļauties kaut kādai hipnozei ar Interneta starpniecību. Vai turpināt attiecības, kaut vai "virtuālās", ja tas nesagādā prieku un tikai traucē.. Aiz "pieklājības", ieraduma, neskaidrās cerības un tml. muļķgiem iemesliem... ???

Vispār, šis tekstiņš ir lielā kontrastā ar tavu vizuālo "tēlu". Uz labāko pusi. Šķiet, ka māki labi analizēt situācijas un domāt arī loģiski, ne tikai emocionāli. Ka tev patīk lasīt citu cilvēku kā grāmatu. Un neesi galīgā izmisumā un depresijā, tātad, pat man, piemēram, ir ko no tevis pamācīties. Tas, ko var iemācīties no cita, ir labāks, nekā no grāmatas, jo grāmata ir nedzīva. Nez kāpēc tāda nojausma, ka varbūt mācies psihologos... ?

Hmmm... Ja nu Tu tā redzi to vecenīti... Man jau labāk būtu paticis domāt, ka viņa raugās pasaulē ar dzīves pieredzes radītu rāmu viedumu. Bet ej nu sazini:)
Par konkrēto gadījumu - tur nav nekā tāda, kas man liegtu pārtraukt saraksti, -nedz neskaidru cerību, nedz pieklājības, - ja nu vienīgi ieradums un interese par to, kas ar cilvēkiem notiek. Jo nebeidzu par to brīnīies, lai arī gadu man nav mazums aiz (vai uz:) muguras. No kā arī vari izdarīt secinājumu, ka nemācos es psihplogos. Un varu piebilst - arī nekad neesmu mācījusies. Par psiholgiem - man ārkārtīgi nepatīk vispārināt vērojumus, bet tā sagadījies, ka vairums no manis satiktajiem aiz grāmatu gudrībām cilvēku neredz.

Bet depresijas man tiešām nav. Šobrīd. Un tad nu es brīžiem jūtos tā, ka varētu augstpŗātīgi mācīt citus, kā no šīs kaites tikt vaļā. Bet, par laimi, savaldos, jo apzinos, ka īstenībā jau tas ir pārejošs stāvoklis, - dzīve bez depresijas:)

baigi savādi vispār. bet, starp citu, tas, ka ieilgstot virtuālām attiecībām cilvēki sāk novirzīties no tēmām un šķietami ignorē jautājumus, ir ļoti tipiski un raksturīgi. tādi cilvēki manuprāt ir savā būtībā, un tur jau arī slēpjas tas virtuālo attiec. sākotnējais valdzinājums - liekas, ka esi atradis kādu, kas ar tevi uz vienas stīgas spēlē, jo viņš sākumā runā par to pašu kas ir svarīgs tev, bet vēlak sāk parādīties arī personību atšķirības.