- 15.11.03 15:27
- Atteikšanās no kaut kā iekārota sagādā atvieglojumu. Tomēr skumjas paliek, bezgalīgas un vispārīgas. Tās vispārīgās skumjas, kas neattiecas ne uz ko konkrētu, tās skumjas, ko ļaudis sauc par eksistenciālām, ir visļaunākās.
Pelēkās draņķes, miklās grīdlupatas,
novadējies salds šampānietis, netīri palagi, trešoreiz uzlieta, atdzisusi tēja krūzē ar nenomazgātu svešu lūpukrāsu uz malām.
Fui. - 6 rakstapiebildīšu
- Un protams
- 15.11.03 15:40
-
Paliek klusa cerība, ka Tu beidzot aizmiedz.
Pagriezies uz sāna un pārmet savu roku man pāri
Sapņos grozies un svaidies, bet segu vienalga neatdod. Un tā arī labāk. Jo varu redzēt caur Taviem matiem loga gaismu, un nevis neredzu Tavus matus, jo galva Tev zem segas.
Un kumodes krakšķi tikai viegli liek notrīcēt plakstiņiem.
Nu ja. - piebilst
- Re: Un protams
- 15.11.03 15:44
-
Kad no rīta pamostoties viena, vienmēr viena, saproti, ka negribas kāpt ārā no gultas, ka nav skaidrs, kāpēc būtu jāiet mazgāties, kāpēc atkal jāģērbjas, kāpēc, velns un elle, jākrāsojas, un kāpēc vispār jāēd..
(un darbs ir pabeigts, un tukšums) - piebilst
- Un tad
- 15.11.03 15:48
-
Kad pietrūkst spēka vienai pamosties, tad parādās kāds sirreāls tēls, kas Tevi apķer tieši pirms Tu atver acis un pagūst aiziet prom pirms Tu pagūsti ko pateikt.
Bet zini, ka viņš atnāks, kad būsi aizmigusi un tad Tev piekļausies un sasildīs Tavu muguru un nosalušos kāju pirkstus.
Savāds jau viņš ir, nevienam par to Tu neesi pastāstījusi. Viņš ir tik netverams, bet tomēr pamanās atstāt savu spilvenu vēl siltu. Un velk nost segu Tev, kad ļoti pārguris. - piebilst
- Re: Un tad
- 15.11.03 15:53
-
Zini, tas nemierina, ko Tu raksti. Man vajag ko dziivu un siltu, kas nepazuud briidii, kad es atveru acis. Pietiks par to. Paldies tev par veeleeshanos pateikt ko labu:)
- piebilst
- Es jau nemierinu
- 15.11.03 15:58
-
es komuniceeju ar Tevi un raxtu to, ko tajā mirklī domāju.
Un veelos nevis pateikt bet saņurcīt un sakutināt :)
Un vispār.. būs viss O.K. tikai mazliet pacietības. - piebilst