- 3.11.03 22:16
- Katru vakaru ir tā, ka es kaut ko gribu, un nezinu - ko. Zinu tikai, ka man tā nav, nebūs, nav. Un lūdzu bez asprātībām - tas nav sekss, par ko es te runāju. Tā ir tāda skumja un dīvaina nepiepildītības sajūta, kas traucē dzīvot kā nepareizs telpas apgaismojums vai slikta mūzika.
It kā kaut kas labs, vajadzīgs nebūtu izdarīts, vai arī būtu izdarīts kaut kas slikts... vai kaut kas piemirsies, - svarīgs, un nekādi nav iespējams atcerēties.
Mazliet tās ir arī bailes - un nav skaidrs, no kā. Un vēl tas ir nemiers - nemiers miesā un garā, mana mirusī omīte kādreiz sūdzējās, ka viņa nevarot gulēt, jo "ēd kājas"... tāda kņudoša (ne kutinoša) sajūta kājās, ar ko nekā nevar izdarīt. Un tādos vakaros man ir tā sajūta viscauri.
Un tad es skatos monitorā, skatos lodziņā, liekas, - ja es te uzrakstītu kaut ko patiesi labu, būtisku, varbūt tā pārietu, šī neciešamā sajūta.
Bet man nav nekā būtiska, ko pateikt. - 7 rakstapiebildīšu
- 3.11.03 22:26
-
Vot tad gan ir jāpalēkā un jāpavicina rokas. Tikai tā, lai citi neredz:)
- piebilst
- 3.11.03 22:27
-
Tu tiešām domā, ka tas ir tik vienkārši?:) Labi, iešu palēkāšu.
- piebilst
- 3.11.03 22:30
-
Te nekas nav vienkārši! Tas ir viens no briesmīgākajiem noslēpumiem.
- piebilst
- 3.11.03 23:12
-
ja visi zinātu īstos vārdus, ko īstajā brīdī ierakstīt īstajā lodziņā... tad jau karu nemaz nebūtu..
- piebilst
- 3.11.03 23:14
-
klau, varbūt nebūtu arī grāmatu?
- piebilst
- 3.11.03 23:22
-
bet par tiem skaudīgajiem profesionāļiem - tā varbūt arī ir. Un ne tikai foto.
- piebilst
- 4.11.03 18:14
-
ķēmi nāk ārā no krūzītes
taas jau taas eksistenciaalaas skumjas,
asiņojošas personības raksturīga sastāvdaļa - piebilst