- 31.3.03 00:29
- Mans 9-gadīgais puika (viņš ir tik bērnišķīgs, kaut briesmīgs blēņdaris, - es nezinu, vai visi puikas viņa vecumā tādi ir) šodien pēc vannas dziedāja: Es esmu vislaimīgākais puisītis, un tāds es palikšu!
Bet gultā viņam uznāca "sliktās domas", "bailes no savas nākotnes".
Es apgūlos viņam blakus un stāstīju par to, ka tādas bailes uznāk visiem, un vienīgais veids, kā tikt ar to galā, ir ticēt, ka tev ir savs sargeņģelītis. Un, ka es viņu mīlu vairāk par visu pasaulē. Un ka viņš ir un vienmēr paliks vismīļākais puisītis, visdārgākais puisītis, visbaltākais puisītis savai mammai. Un ka tas ir vissvarīgākais, lai katram cilvēkam ir kāds, kurš viņu mīl. Un es viņam esmu. Un, kad viņš izaugs, viņš būs mans draugs. Un tad viņš teica: "Nē, kad es izaugšu, es arī būšu tavs puisītis, citādi padomās, ka esmu tikai parasts draugs. "Labi, tad tu būsi mans neparastais draugs", - es viņu mierināju.
"Un tu vienmēr man visu vari stāstīt, lai kas tas nebūtu"
"Labi, es to iegaumēšu", viņš teica.
Un palēnām, ļoti palēnām, viņš aizmiga.
Pirms tam viņš atbrīvoja savu roku no manas.
"Vai drīkst, es izņemšu savu rociņu?", viņš jautāja. "Ir karsti... es ceru, ka tu saproti..."
Mammām nedrīkst būt bailes no nākotnes.
Un tieši mammām tās ir - visvairāk.
Un visgrūtākais ir šīs bailes noslēpt.
Vēl atcerējos - es bērnībā bieži redzēju briesmīgus spaņus. Bet visvisvisvisļaunākie no šiem ļaunajiem sapņiem bija tie, kuros redzēju arī savus vecākus nobijušos.... - 24 rakstapiebildīšu
- cik šausmīgi mīļi.
- 31.3.03 19:01
-
ķēmi nāk ārā no krūzītes
lai gan parasti lielos ar to ka man nepatīk mazi bērni, lasot to visu manī kaut kas sakustējās.
īpaši tāpēc, ka šodien pie zobārsta raudāju un viņa man prasīja: kas ta nu? nekad tā neesi uzvedusies? bet man mute bija vaļā un es nevarēju atbildēt ka raudu tāpēc ka tikko redzēju uzg. telpā kā 9-gadīgs puisītis un 4gadīga meitenīte ucinājās ap savu mammu un savā starpā, acīmredzami laucinieki visi bija.
puikam novelk džemperi. meitenīte: man arī ir karsti...un ar neveiklām roķelēm ķibina savu jaķeli. mamma: pacieties, kad ieiesim iekšā, tad novilksi. m: bet man ir jau TAGAD karsti. puisītis: mammu, viņai ir karsti. mamma: jā jā, brālim novelk, tev ar uzreiz vajag. nu pagaidi drusku pelīt, tev muguriņa nav slapja, tātad karsti tev nava.
meitenīte: vai to tanti iekšā būs jāsauc par daktertanti? mamma: jā. meit.: daktertantiņa daktertantiņa dakter dakter tantiņa tantiņa puisītis: nu kuš.
' - piebilst