Šo paņēmienu es zinu. Bērnībā man bija mīļa grāmata par Diegabiksi. Diegabiksis bija izteikti pozitīvai varonis, bet sapņos viņš nezkāpēc izauga dinozaura lielumā un snaikstīja savu bruņurupuča galvu ar zināmo balto kaula cepurīti, gribēdams mani apēst. Un tā daudzas naktis pēc kārtas. Līdz beidzot es vienreiz saņēmu dūšu, stāvēju kā miets, nebēgu, - nē, arī negaludīju to kverpi - bet ļāvu viņam nanhi ēst. Viņš mani apēda, tas nesāpēja, iestājās tīkama tumsa un dziļš miegs. Un no tās reizes viņš vairs nav nācis.

Un no tās reizes viņi abi - Tavs Diegabiksis un mans Mīīīlzīīīgais melnais suns dzīvoja ilgi un laimīgi! :)

brrrrrr jums abaam!

Labrīt, ezi:)