es gan ticu - jo esmu to izgremojusi caur sevi.
nu ja, spoks. tev bija talants citā veidā izrādīt sirsnību un mīlestību, un tā tu to kompensēji un laboji. ja mātei nav īpaša talanta uz sirsnības izrādīšanu, tad pēc šī vēsās attiecībās pavadītā gada sirsnīgas attiecības tā arī neizveidojas. bet te jau arī ir atbilde uz tavu jautājumu - kāpēc tik daudziem cilvēkiem sliktas domas par māti vai bērnību. jo šī paaudze auga pēc spoka, turklāt mātes 2 mēnešos gāja uz darbu, atstāja diennakts silēs un tamlīdzīgi.

gadu simtiem un tūkstošiem - cilvēki dzīvoja lielos baros, par zīdaiņiem rūpējās citi bērni un večuki (sk balto grāmatu), un dienām ilga bļaušana parasti nebija iespējama, jo ko cilvēki padomās. jā, koka zarā iekāršana ir tas pats kas šūpulis, kuru pakratīt spēj pat mazs bērns. tā ir aijāšana, kurai senos laikos tika piešķirta vēl kaut kāda mistiska nozīme. šūpošana nav tas pats, kas pamešana novārtā. vēl senākos laikos (ir saglabājušās ziņas) pie mums mātes bērnus nēsāja sev līdzi piesietus pie rumpja, tāpat kā tagad āfrikānietes.

es arī ticu nešaubīgi :)
(kaut gan arī esmu Spoka grāmatas mammu paaudze - svaine aizdeva kā nez kādu dārgumu, drusciņ palasīju un iemetu kaktā. raudžos atnākušās radu tantes šausminājās par "pieradināšanu pie rokām" - padlaiku hrestomātija)
un pilnīgi piekrītu par senlaiku dzīvesziņu.

Es atvainojos, bet, ja pareizi atceros, kad biju Parīzē, mums stāstīja, ka (nezinu vai Francijā vispār, bet Parīzē vismaz) bērni tiek sūtīti uz vietējiem silītes variantiem jau 2os mēnešos, jo ģimene ar vienu pelnītāju īsti nevar Parīzē izvilkt un tādi pabalsti gada garumā tur nav.

Un kaut kā neviens īpaši neizceļ Franciju kā masveida pašnāvību zemi un tās cilvēkus kā depresīvos tipus.

un ebreji tādus pašus atstāj kibucos, un pēc tam viņi pārvalda pasauli.
tas jau atkarīgs no izpildījuma - vai tā kā pie mums bērnu namos vai tā kā kibucos, kur ir pietiekams skaits profesionālu pieaugušo (par franciju nezinu).