Haneke bija BP vilšanās numur viens. Par otro rindiņu var (un vajag) piekrist, bet sajūta bija mazāk "nodzīvota dzīve", vairāk "izlasīta grāmata par to, kā iegūt palmas zaru, izmantojot sociāli sāpīgas tēmas".

Hmm, nu, es nezinu - šī ir no tām filmām, kas var ļoti patikt vai ļoti nepatikt atkarībā no grastāvokļa. Es, protams, saprotu, ka profesionālam vērtējumam "garstāvoklis" jāizslēdz vispār, bet ir tomēr viena ļoti svarīga lieta, kas ietekmē - vai tu aizej ar pretnezijām vai vienkārši tāpat un ļaujies.

Tas gan. Man pat ir viegli iedomāties, ka šī filma kļūst par somewhat inteliģenta cilvēka mīļāko filmu, tikai pašam ļoti, ļoti nepatika. Sīka ciema ģimeņu groteska - nepamet sajūta, ka tas viss jau ir redzēts, ka ir nepieciešams kas vairāk par ļoti glītu rāmīti; bet tajā pašā laikā ir desmitiem filmu, kurās tematiski nav nekā jauna, bet kas patīk ļoti.

Te jau nekā tematiski jauna arī nebija. Kas vispār ir tematiski jauns dzīvē - viss ir sen zināms un vecs.

Kombinācijas toties mainās. Ja jārunā šīs BP ietvaros, "Rage" bija sarkasms par "mums visiem", "Latviešu stāstu" cilvēciskums un tā tālāk, un tā joprojām. Katrs elements atsevišķi - overused; kopā - tīri patīkami.
Haneke izvēlējās savā kombinācijā neko pārāk jaunu neielikt, parādīja to tematam tik raksturīgajās melnbaltajā (kur ievērojami dominē melnā krāsa).
Bet, jā, visticamāk to visu var noreducēt uz Tehnika VS. Oriģinalitāte diskusiju, ko noreducēt uz definīciju debati, ko, savukārt, uz bezgalīgo subjektivitāti, uztverot mākslu.

Atvaino, es laikam neko nesapratu.

Atvainojos, ir vēls.
Īsi - dzīvē jaunu tematu nav, bet vecos var parādīt neredzētās kombinācijās. Bet par konkrētām filmām nav vērts mēģināt vienam otru pārliecināt, jo, kā jau teici, garastāvokļi dara savu.