ui, bērnībā krievi vienīgie darīja tik daudz. saulespuķu sēklas grauza arī tikai viņi.

Nebļauj mežā!

..un nesvilpo mājās.

nesvilpo, ūsas sāks augt!

man mācīja, ka tad velni atnāks, un tad būs nelaimīte.

Jā, bija jāpameklēs soliņš, lai varētu apēst bulciņu.

man gan mājās bulciņu ēst bija jāiet, a ja nu kāds uzšķauda bulciņai, a ja nu es kādam uzbrirdinu pūdercukuru, a ja nu kaimiņi ierauga un ko padomās.

jā, es arī drīkstēju ēst tikai mājās.
tikai uz saldējumu tas neattiecās, to drīkstēja ēst sētā. bet, tā kā sale'djumu man praktiski nepirka, jo biju slimīgs bērns ar strutainu angīnu un hronisku plauškarsoni, tad šis izņēmums mani īpaši neiespaidoja.

oj. a es nupat par slimīgumu uzrakstīju.

man šķiet - pēdējais: "... vai arī, tikai īpaši sargātajos un uzmanītajos tika jau laicīgi pamanīts slimīgums?"

bet saldējumu man bērnībā arī ārā neļāva ēst, vecmāmiņai likās, ka es noteikti lapseni apēdīšu, un tās bailes pārmetās no vecmāmiņas uz visiem citiem, un tad rezultātā neviens ārā saldējumu neēda, jo noteikti apēstu lapseni, un saldējums mājās tika ēsts tāds pustecējis jau.

nu, tas ir vispār, par to lapseni! lieliski! es arī to atceros!

bērnības urban legends vācelītes :)
bet lapsenei vispār labpatika ielīst visur. vēl bīstamas bija sulas. arī parasta tējas krūze bija diezgan bīstama, vienmēr pirms dzeršanas vajadzēja paskatīties, vai tur nav tā lapsene.

ja vien tas bija vasarā. bet ziemā gan ne no kā nebija jāuzmanās! tikai no elpošanas caur muti!

citādi mandeles būs jāiet griezt laukā, bet pirms tam kakls sāpēs. bet pirms tam slimnīcā būtu jāsatiek briesmīgie sanitāri (bet tas gan ir personīgi, mani bērnībā ar sanitāriem biedēja, nezinu, kāpēc).

he he, mani biedēja ar dakteri bērziņu. bet prikols bija tanī, ka visi tēta draugi bija dakteri. tāpēc mana loģika pilnīgi nesaslēdzās uz šito biedēšanas prikolu. es reāli gribēju iepazīties ar dakteri bērziņu, jo visi citi dakteri, ko bija nācies satikt, bija ļoti jautri ļaudis :)

un kā, vai ir izdevies ar dakteri bērziņu iepazīties? :D

man šķiet, ka bija tikai kaut kādi man neizprotami soda pasākumi un es nodomāju, ka viņi abi ir reāli stulbi. jo es biju tāda, nu, kā lai saka...pirmkārt, patstāvīga spriedumos jau tanī bērnudārza laikā. otrkārt, es tiešām ticēju savai loģikai. līdz ar to, ja tev sola tikšanos ar dakteri bērziņu, bet rezultātā sadod pa dupsi, nu, tas manā gadījumā bija tik garām, cik garām vien var būt. es jutos piečakarēta pa smago. reāli obidna.

neaiztiec lenteri, tur tik daudz baciļu! un kur nu vēl trolejbusa štanga, tai vispār pieksārties nedrīkstēja!

jā, bet kurā brīdī baciļu bailes pārstāja būt populāras?
štangām visādām vislabāk pieskarties bija caur auduma kablakatiņu, kurā pēc tam droši varēja šņaukt degunu un nekad neaizdomāties par tur mītošajām baciļu kolonijām.

tad, kad sākās vīrusu bailes, varbūt?

laikam jau bacilis bija tāds labs un nekaitīgs, jo, cik atceros, tad no baciļa baija bail visiem, kas negribēja dabūt iesnas.

tad, kad bailīgie iesēdās savās mašīnās :)
stāsta, še autobusos ir logu laizītāji

oj, pie logiem pieskarties sabtransportā nedrīkstēja, jo tur noteikti kāds pirms tam bija Piespiedies!

man teica - "ļaudis padomās, ka tev mājās nedod ēst un tāpēc jāzogas arā".

hahaha, tikai tagad ieraudzīju šito, kad jau ierakstīju šo pašu "nākamajā"