* * *

4.12.08 22:28
Ļoti sen neesmu rakstījusi par pupucīšiem. Abi dzīvi. Viens tikko atkal nometa čaulu, pārsteidzām viņu tādu gaiši bēšīgu un uzreiz vienā rāvienā kādus 4mm lielāku par savu brāli. Tomēr pārsteidzoši, cik lēni viņi aug. Ja jūlijā bija prāvas blakts izmērā, tad tagad tikai kādi nieka 2 cm.
Bet citādi nekas - šķiet stipri un ņipri, vairs nav katru dienu jācilā miza un jāpēta, vai ir pie dzīvības. Šie izdzīvos, kamēr vien vēl viņiem būrī būs kaut drupča. Un, ja nebūs drupača, pārtiks no priedes skaidas. Vismaz tas šai dzīvē ir tā puslīdz droši.
(Man viņi vēl arvien ir mīļi, radinu pie rokām)
3 raksta piebildīšu

4.12.08 22:41
manējie dzīvo rīvmaizē, līdz ar to zinu, ka badā nenomirs, pat ja es nedēļu aizmirsīšu viņus pabarot.
starp citu, mani jaunie circeņi arī ādu maina, kad aug - viņi balti izskatās vēl dīvaināk, nekā šitie mošķīši, kad tikko ādu nometuši.
piebilst

4.12.08 22:52
Man krabis vēl vienmēr nikns. Bet nevicinās ar spīlēm vairs, tikko mani ierauga. Bet spītīgs kā āzis. Laikam visi krabji tādi. Gaidu, kad metīs ādu.
piebilst