mani šodien ilgi kaunināja un pārmeta, ka darbaholisms un alkoholisms esot praktiski viens un tas pats, un līdzcilvēki ciešot vienlīdz daudz utt utt. tā ka satraukties acīmredzami nav jēgas.

labi, tie ir DIVI, bet, ja tev ipiem't gans viens , gan otrs? kompensējoši?

es domāju, ka īpaši trakāk jau vairs nav, jo reputācija jau sabojāta ar darbaholismu. turklāt, nemaz tik daudzi neredz personu ar pudeli rokā, jo lielākā daļa laika taču tiek pavadīta darbā.

es par to spirāli domāju katru nedēļu;

pulkstens tikai septiņi, bet došos prom no darba uz bāru

es neuztraucos par savu alkoholismu. es to izbaudu.

satraucas gan! bet man ir citas atkarības, kuru dēļ, cerams, alkoholisms nebūs pārāk traucējošs.

vairs nē, ja kļūšu par alkpholiķi, tad pavisam citu iemeslu dēļ ;)

aiz neko nedarīšanas?:)

aha

Jā, tas tā normāli pāriet viens otrā

satraucas par sevi, vai citiem?

tie, ko es pazīstu un kas tiešām to izjutuši kā problēmu (vienu vai otru), diez vai rakstīja par to internetā. Ar to es negribu teikt, ka visi, kas žēlojas par savu potenciālo alko-darba-dajebkādu holismu cibā, tikai koķetē, bet BIEŽI tas tā ir.

es,,, atbildības par daudz, ko mēģinu slāpēt vīnā

Man ir stāsts par to, kā tēvs, kad neturēja darbaholisma uzlikto tempu, sāka lietot alkoholu, taču, kad darbu pazaudēja, kļuva par full time alkoholiķi. Alkohols un darbs kopā bija kādus 7 gadus laikam. Alkoholisms bez darba - četrus. Tagad atturībnieks.