Ar mani notika tieši pretēji. Pirmo reizi dzirdēju, kad vēl neviens viņu nezināja- dziedāja vienu klasisko jazz melodiju (manuprāt- I've got rhythm). Biju uz pakaļas un visiem stāstīju un baigi reklamēju, tak tikko viņš izlīda slavas saulītē un sāka visas tās jēlības dziedāt un širpotrepus, nu sorry... Kristīnai Aguilerai arī ir brīnišķīgs vokāls, Rikijam Mārtinam ir attieksme, bet pret ko?
Tie (balss, attieksme) taču tikai instrumenti ar kuru palīdzību tiek, vai netiek atvērts kaut kāds konzervs cilvēkā. Viņš pārāk aizrāvies ar to, cik viņam labs instruments- aizmirsis, ka dziesmai jādzied viņu, nevis viņam dziesmu. (Jo es ticu, ka vārdi runā gan mūs, nevis mēs tos liekam pie vietas!)
Tas, ka viņam baigi sakāpis galvā arī pārmāc visu dziesmu saturu, ja nu vienīgi vēl nedaudz no sākotnējā groova palicis. Pie tam- bez viņa nevaru iedomāties nevienu nopietnu mūziķi, kurš bez ironijas savu albūmu atļautos nosaukt par koņģeniālu!?

Nu, varbūt viņam tieši šī ironija piemīt?
Lai gan - neko nezinu, pārāk nesistemāiski sekoju.
Man patika, kā viņš taitas dziesmu nokauca pie Br pieminekķa. Piemēram.

izrādās, mums ir prettēja attieksme :) un konģeniāls jau nav nekas īpašs. normāls subjektīvs vērtējums.

man riebās, kā viņš kropļo džeza standartus (kas, protams, ir vienkārši novecojusi popmūzika), savukārt, kirikorovs un ļeoņtjevs man liekas busulim īstā kompānija. tikai neīstā mūzika, lai es klausītos.

kapēc nav piezīmes par viņu kā trompetistu???? :D