|
|
|
Februāris 15., 2010
12:20 - kalendārs
Kalendārs ir baigā štelle - vakar pusi dienas liku iekšā visus datumus, kuros kaut kas paredzēts, tad grupas kalendārā saliku grupas lietas un tagad paskatoties saprotu, ka brīvā laika gandrīz nav, tāpat ka agrāk. Man šķita, ka man tā pietrūkst, bet tagad nezinu, jo pa vidu tam visam vēl projekts jāraksta! Kāpēc cilvēkam nekad nav labi? Ja nav ko darīt jūties nekam nederīgs, ja ir ko darīt,m pārgursti un tāpat vairs nekam neesi derīgs!
p.s. šo piektdien meiteņu vakars :D
|
Februāris 14., 2010
15:25 - ahileja papēdis
mans ahileja papēdis vienmēr bijušas potītes, par mani jau joko, ka pat tad, ja uz visslīdenakās virsmas būs kaut maziņš nelīdzenumiņš, tad es no teikti tiesi tur kaut kadā nebūt veidā aizķeršos un samežģīšu potītes. un tā vakar velkot mājās no visai nogurdinoša pasākuma, kas bada laikos bija finansiāli patīkams, protams atkal notika tas... biju pieteikusies strādāt 4 dienas, šodien bija jābūt ceturtajai, bet vakar ejot uz pieturu, kas atrodas apmēram 10min gajienā, bet tādā stāvoklī kāds bija vakar pēc visas dienas pavadīšanas uz kājām tas man prasīja stipri vairāk un, kad bija jātiek pāri ielai manā pusē līdz brauktuvei tikt varēja, bet pretējajā - liela kupena priekšā ar dažiem pēdu nospiedumiem apmēram 50cm dziļumā, tā arī mani pievārēja, kad kārtējo reizi izgriezu potīti tik talu, ka no sāpem jau vilka uz izslēgšanos - tā ir vēl viena no ne visai patīkamam manām pazīmēm, ja sāpes ir neciešamas, es atslēdzos... un vissliktākais bija tas, ka vēl bija jātiek līdz pieturai, pēc tam no viena transporta jātiek līdz cita transporta pieturai un vēl pēdējie metri līdz mājām... jā... tagad kāja pampst, ja vien neturu to gaisā... un es šodien nestrādāju... tas varbūt arī labi, jo spēks jau bija izsīcis...
|
Februāris 9., 2010
11:07 - Datornūģis
Šorīt točna pārliecinājos, ka esmu datornūģis, pirms iziešanas no istabas no rīta, jau kompi slēdzu iekšā, vakar vēl pēc vēlās nodarbības un iknedēļās prieciņa - mājsaimnieču noskatīšanās, protams pus nakti nosēdēju... un tagad paskatoties apkārt - ir pilnīgi skaidrs, ka mājsaimniece esmu sūdīga - istaba ne tuvu nav izslaucīta, visu grīdu klāj sīča rotaļlietas, gulta protams nav saklāta, uz krēsla jau sakrājies gandrīz nepieklājīgs drēbju kalns, no veļas žāvētāja sausās drēbes nav novāktas, uz galda stāv 3 krūzes, no kurām gan tikai viena ir mana, klājiens ar piezīmju papīriem, kurus saprast varu tikai es :D un telefonam baterija jālādē nu jau katru dienu... principā man ir paveicies, ka neesmu no tiem, kam nekārtība duras acīs, citādi laikam negulētu nemaz :D Bet patiesība būtu bezgala forši, ja man būtu ofiss, kurā to visu darīt! Jo ir tomēr pagrūti, ja darbs ir mājās, tad nepastāv iespēja darbu atstāt darbā... vai piemērm pēc darba atnākt mājās, kur viss izskatās normāli, jo pa dienu neviens nav bijis, kas varētu ieviest nekārtību... nu jā, bet ofiss gan jau būs, jādomā pozitīvi! kaut kas jādara, ciādi aizsūnos te viss, tāpēc arī mēnesi jāparaujas melnās miesās, jāiesniedz projekts un tad, ja apstiprinās, tad līdz ziemai vēl melnakās miesās jāraujas :D Labi, pašmotivācijas un iečīkstēšanas brīdis ir beidzies, jāpaēd brokastis....
|
Februāris 5., 2010
18:45 - re kā
Principā es jau nu neesmu no tiem, kas baigi iesprings uz to, kas ir ar ko kopā un mani nešokē ne jauni pārīši, ne tas, ka kāds pašķīries, bet šodien gan nobrīnījos, tomēr arī manā apziņā ir bijuši cilvēki, kuru lēmums dzīvot atsevišķi, mani tomēr pārsteidza... parasti šādas ziņas pieņemu kā pašsaprotamas un īpaši nešokējos un nepārdzīvoju, tāpat arī nedomāju par man zināmajiem pāriem - kurš nu šķirsies? kurs mums te tāds saderīgāks, bet šoreiz mani pārsteidza mans pārsteigums :D Un es ceru, ka tas tikai pagaidu lēmums viņiem, tā lūk....
Vispār pēdējā laikā daudz darba, un tas itkā forši... man patīk, ja ir ko darīt! Ja tas papildinātu maciņu, būtu vēl labak, bet kā teica viens nesen iegūts paziņa, ka lai kaut ko iegūtu, no kaut kā jāšķiras :) tad nu pagaidām šķiros no enerģijas un miega, lai kaut ko sabīdītu :) bet ir lietas, kam vēļ nevaru saņemties, taču gatavojos... plāni ir lieli, tagad tik jāstrādā, lai viss notiktu, jākuļ tas piens kannā kā tai pelītei, lai sanāk sviests un beidzot tiek ārā no kannas :D
Bet vispār manā planēta bez lielām pārmaiņām, pozitīvi skeptiskās attieksmes ciklons nekur nav pazudis, zemestrīču nav, pavadonis tas pats :) Živjom...
|
Novembris 12., 2009
19:41 - Briesmīgākā profesija
Vienu brīdi man likās, ka tas jau nekas traks nav, bet laikam jau tomēr profesija cilvēku maina. Runa ir par biļešu kontrolieriem. Līdz šim man arī riebās, ka tad, kad kādu pieķer braucam bez biļetes viņš tur sāk kaut ko meklēt somā, kabatās un tad knapi izmurmina, ka viņam biļetes nav. Pieņemu, ka nelielā procentā gadījumu tā arī ir, ka kāds to savu e-talonu pazaudējis, bet nu tie, kas to teātri taisa, kavē tam konrolierim laiku, tad vēl bezgala ilgi izlocās un tā... Bet otrdien redzēju, kā trolejbusā iekāpj vīrietis, kuram katrai rokai tikai 2 pirksti palikuši ar savu dēlu, runā par to, kā puisim pa skolu gājis un tā. Pēc kāda laiciņa kāda sieviete, kas izskatījās ap 60 gadus veca, gaišā mētelī, brillītēm, nedaudz sakumpusi, iespējams pat vecākā, nekā man likās un palūdz vīrieti uzrādīt biļeti un izvel apliecību un to e-talonu pārbaudāmo ierīcīti. Vīrietis pačamda kabatas un saka, ka laikam būs aizmirsis mājās invalīda apliecību. Un tad tante riktīgā skolotājas balsī sāk šim lasīt lekciju, ka bz apliecības jau nevarot redzēt, vai viņš ir invalīds un tagad viņš lūk bez nekā brauc pats un vēl ved puiku līdz (ja pareizi saprotu, tad invalīdam ir tiesības ņemt līdzi pavadoni) utt. Vīrietis itkā attainojas, saka, ka ar šādām rokām gluži par veselu jau nu nevar uzskatīt un tas ir vienīgais, ko viņš šobrīd var parādīt, bet tante neliekas mierā un pasaka kaut ko ģeniālu - a man vienai paziņai vienas kājas nav - un domājiet, ka viņai kāda apliecība ir?
Kopš kura laika mēs esam tik cietsirdīgi palikuši? Nu kā suņi tie kontrolieri - novaktē un tad metas virsū, itkā no tā, cik bezbiļetniekus noķers, viņiem kaut kas dzīvē mainās, bet nu ja redz vīrieti, kam vairs tikpatkā nav pirkstu, nu nafig jāiet kasīties? Es gan to vīrieti, gan arī sievieti, kam tās kājas nav, liktu mierā, lai jau brauc!
Beigu beigās vīrietis ar dēlu izkāpj ārā un vēl saka šai paldies...
Man arī ir gadījies braukt nenopīkstinot e-talonu, kad izkāpju no viena transporta, sīcis jau aizmidzis um man viņš jāstiepj uz nākošo transporta līdzekli, kurā labi, ja palaiž apsēsties, es nemaz nevaru to savu talonu sameklēt to 2 pieturu laikā, kuras man jānobrauc. Un ja man gadītos kontrole, noteikti izlamātu kā lielāko noziedzinieci....
|
Novembris 9., 2009
15:16 - Sen nav rakstīts :)
Tā kā pēdējajā laikā labi ja iekomentēju Citronam kaut ko, bet saņēmu teju vai pasūtījumu kaut ko uzrakstīt, tad to arī izdarīšu :)
Tas, kas mani šobrīd priecē visvairāk priecē ir tas, ka atkal esmu ar īsiem un koši sarkaniem matiem! Patiesībā pati nesaprotu pa kuru laiku tie jau bija paspējuši izaugt tik gari, ka sniedzās jau pāri pleciem! Bet tā kā atkal pieķēru sevi, ka tik asti vai copi taisu, jo man patiesībā nepatīk ņemties ar gariem matiem un vispār man viņi rada diskomfortu, sestdien sevi iepriecināju un atkal viss ir kārtībā!
Vispār jau ir tā, ka kaut kādas vizuālas pārmaiņas uz labo pusi liek arī uz citām lietām skatīties pavisam citādāk. Priecīgāk...
Šobrīd apsveru dažādas papildus ienākumu gūšanas iespējas, jo diemžēl kopš septembra alga apgriesta tik ļoti, ka kaut kas jāsaštuko :) Varianti ir, jāpieķeras tikai nopietni klāt, bet ir bail, ja aizies viss iecerētais, tad man vairs nebūs laika :D Jā, par spīti avīžu virsrakstiem, valdības lēmumiem un visam pārējajam, es turpinu skatīties pozitīvi uz visu sev apkārt, nu ko tas man dos, ja es ar pievienošos korim un vaimanāšu - nu neko! Man taču viss ir labi, tik vien kā naudas pietrūkst :D J''a, alga ir smieklīga, toties darbs foršs! Un paliek pāri laiks, lai organizētu mūsu IT (un tas nav ar datoriķiem saistīts) grupas aktivitātes, plānotu savas štelles utt...
Un šīs dienas asprātīgā doma un ģeniālais plāns, kas droši vien beigsies ar atteikumu, bet es jau nu nebūšu tā, kas nepajautās :D Īsumā tas tā - mums vajag vokālo pedagogu, kurš nav baigais akadēmiķis, bet prot brīvi improvizēt dažādos žanros, stilos, melodijās un man protams ienāca prātā pats ģeniālākais variants, kua vārdu nebūtu labi pieminēt. Principā ceru, ka veco labo laiku vārdā vismaz piedāvājumu apskatīs un dod atbildi, bet lai cik tas stulbi arī nebūtu, es ar savu kompleksu uz dziedāšanu pie pilnīgi sveša cilvēka nevarētu i ne muti atvērt, bet par šo tipiņ man nez kāpēc ir tāda pozitīva nojauta, ka ar viņu varētu... un ar viņu visiem varētu būt forši un viegli, jo viņš ir tāds... nu tāds frīks :)
|
Maijs 20., 2009
11:57 - Ir cilvēki organizatori un ir cilvēki neorganizatori...
Es jau nu ļoti ceru, ka tomēr ietilpstu tajos pirmajos. Bet atkal tika gūta kārtējā rūgtā mācība, ka tad, ja gribi, lai viss ir perfekti un kārtībā, jādara pašam... Nevar uzticēties nevienam, jo par ar kontroli un miljons atgādinājumiem un jautājumiem var nepietikt, lai viss tomēr tiktu izdarīts. Ir cilvēki, kuriem ir talants uz komunikāciju erroriem, vai arī talants visu neizrunāt skaidri un gaiši, bet kaut kādā man ļoti nesaprotamā veidā... un viss jau būtu labi, ja tas neietekmētu vairāku cilvēku kopīgos plānus un mērķus!
Jā, ir sanācis, ka izrāde līdz galam nebija sarunāta, nebija laicīgi sākta reklamēt un tāpēc tā ir jāpārceļ! Ehh...
|
Maijs 19., 2009
12:07 - ko nozīmē palikt bez interneta?
Sākumā liekas, ka brīnišķīgi - nedaudz atpūtas un tā, pamanīju, ka uzrodas arī brīvāks laiks, kad šo to citu padarīt, taču tagad, kad atkal esmu pie sakariem, jau kuro dienu nevaru tikt prom, jo ir sakrājušies darbi, kas iepriekš nav izdarīti... Laikam jau ir arī darba nzūdamības likums, ko vienā dienā neizdari, veltīgi cerēt, ka tas kaut kur pazudīs... Acis jau sarkanas, burtiņi šilierējas, bet iespējams, ka beidzot esmu visu vajadzīgo sagatvojusi, nosūtījusi, saņēmsi un atbildējusi,,, uff, jāiet pēc tējas!
|
Maijs 5., 2009
17:17 - Brīvdienas ir pārāk īsas
Pēc katrām brīvdienām, kas šajos mēnešos ir gadījušās daudz un uzreiz pa 4ām dienām, katru reizi šķiet, ka brīvdienas ir pārāk īsas!
šo brīvdienu kontā ir pabeigta siltumnīca milzu izmēros un rekordīsā laikā (tā pati, ko iesākām iepriekšējajās brīvdienās), lai gan es tik vien kā palīdzēju izritināt plēvi, manā pārziņā bija mazo cilvēku izklaides un nodarbināšana, ko principā veicu godam - kļūstu par profesionāli :D Un vispār - tik forši abi mazie cilvēki sadzīvoja, neskatoties uz to, ka vienam ir gandrīz 6, bet otram gandrīz 2 gadi, nebija tā, ka lielais sūdzētos par to, ka sīcis pakaļ velkas, bet tieši otrādi - sīcis tika uzmanīts, uzpasēts utt. Prieks bija skatīties! Un patiesībā abiem sīkajiem tas arī bija forši, jo sīkais mācījās spēlēties kopā, dalīties, ko viņš absolūti nepieprot tīri sava vecuma dēļ, šāda opcija viņam vēl nav download'ēta, bet lielais mācījās uzņemties atbildību, rūpes utt. bija pat prieks skatīties, kā šamie sadzīvo.
Tad vēl ir noritējis sagatavošanās mēģis pirmdienas pasākums un veiksmīgi pārdzīvots pirmdienas pasākums Esplanādē.
visa šī rezultātā šorīt bija koma, noberztas kājas, stīva mugura un totāls spēka izsīkums un šis dienas darāmo darbu saraksts tiek pārnests uz rītdienu.
|
Aprīlis 30., 2009
12:49 - Vai tiešām laiks sācis iet ātrāk...
Pēdējā laikā aizvien biežāk pieķeru sevi pie domas, ka nevaru visu paspēt... tik daudz ko gribas un tik daudz ko vajag, ka atkal sāk pietrūkt atelpas, lai gan no otras puses... tā mierīgā dzīve jau nemaz tik laba nebija :)
Jā, ir pilnīgi skaidrs, ka pārvāksimies uz pelējumu, vismaz uz vasaru točna, jo īsti nav citu variantu. Man no rudens iespējams būs vēl pāris nodarbības klāt, tad jau atkal kaut kā, bet šobrīd tā sajūta, kas agrāk reizēm ieradās pašās mēneša beigās, tagad iestājas jau dažas dienas pēc algas dienas, nav īsti izturama, var jau cilvēks taupīt utt, bet ja jāsāk šķirot rēķinus apmaksājamajos un neapmaksājamajos, tad ir kaut kas jāmaina!
Saņemšu savu superīgo atvaļinājuma naudu vasaras sākumā un būs vien krietna daļa jāiegulda remontā, lai kaut kas sāktos, ctādu jau jūtu, ka mātei tā enerģija noplakusi, bet es zinu, ka tad, ja iesāksim, tad arī izdarīsim, bet nu viegli jau nebūs :D
p.s. man riebjas pakot ceļa somas, tā kā mājās atgriezīšos vien pirmdien, visticamāk uz vakara pusi, jāsaliek gan sev, gan sīcim viss vajadzīgais un zinot, ka kamēr es likšu iekšā, viņš pamazām vilks ārā, viegli nebūs :D
|
Aprīlis 20., 2009
13:36 - Dienas prieks
Bet ir sācies kas patiešām labs - tā kā L. ir bez darba un mums uz laiku (vasaru, kamēr man atvaļinājums, jācer, ka ne ilgāk) iespējams piespiedu kārtā būs jāpārvācas uz Pelējumu (šis īstenībā varētu kļūt par mājas mīļvārdiņu), un tad nu ir iespēja vīrišķi nodarbināt un uzsākt tik ļoti nepieciešamos remonta darbus... Ciparus kopā liekot izskatās mazliet dramatiski, bet jāsāk ir, citādi vārdu pelējums aizstās grausts un tad drupas... Bet nu plāns mums ir, ir arī skices un izskatās, ka mana uzstājība man piepildīs sapni - būs vasarā apdzīvojama jumtistabiņa! Tagad tik tāds nieks, kā dabūt naudu :)
Un es izrādās nemaz neesu tik bezcerīgs gadījums - esmu iesākusi sava pirmā projekta rakstīšanu! Skelets ir, doma ir, tāme ir, tagad tik tass viss jāapdzejo ar smalkiem un gudriem vārdiem! Un pēc tam ,jācer, ka apstiprinās....
|
12:57 - Kā vecos labos laikos
Pasākums Jelgavā ar afterparty, kas ievelkās līz agrai rīta stundai. Mazliet citā kvalitātē gan, kas patiesībā priecē, jo jandalēšanos pa balto ēku nomainījušas foršas sarunas skatoties whoseline. Arī jaunā paaudze tika paķerta līdzi, jācer, ka viņu vecāki drīz nesāks sūdzēties un ani neatlaidīs :) Bet vispār gaumīgs pasākums, jāteic, mazliet žēl tikai, ka vairs nav tas spēks tik daudz turēt un visa piektdiena tika pavadīta vairak kā laiski... arī sestdiena... un svētdiena...
Vispār diezgan labs garastāvoklis nedēļu uzsākot, lai gan nācās atteikties no domas par Dramaturgu teātri... Stulbi protams, ka naudas trūkuma dēļ jāatsakās, bet gan jau paspēšu... mans mērķis ir mācīties un gan jau no septembra varēšu to atļauties un atradīšu arī kur!
|
Aprīlis 15., 2009
12:21 - Ir tik labi....
Ir tik labi lauzt rutīnu! Laikam jau tas apstāklis, ka uz mēģi nevos bez sīkā, bija noticošais. Kā jau katra māte, savu bērnu mīlu ļoti jau ļoti, bet reizēm kaut kur tikt ārpus mājas bez viņa ir tik svētīgi! Tad nu kamēr džeki pa māju, jo L. mocīja vēdergraizes un šams nebija spējīgs uz mēģi kustēt, braucu es... Mūsu mēģinājumu telpā pa jumta logiem tik mīlīgi spīdēja saules stari, ka mans superlabais uz nedarbiem velkošais garastāvoklis saaktivizējās vēl vairāk... kā par laimi, vai nelaimi, visiem pārējajiem bija stipri līdzīgi! Un tā kā vakar B. bija dzimšanas diena, tas tika uzskatīts par noteicošo faktoru lai mēģinājumu turpinātu kādās citās telpās pie picas... Un kas pats labākais- man tomēr ir sajūta, ka šī pasēdēšana iespējams patiešām bija vērtīgāka par mēģi, jo kā jau jaunam sastāvam, mums ir svarīgi pasākumi arī ārpus mēģu telpām. Un top plāns jau nākamajam festivālam :) Šķiet ceturtdien pēc pasākuma jau ierastajā nelielajā baltajā ēkā Jelgavā tur paliksim līdz pat piektdienai :)
|
Aprīlis 14., 2009
13:02 - Lieldienu festivāls
Es tomēr dievinu tās brīvdienas pēc kurām gribas atpūsties, jo tas patiešām nozīmē, ka laiks beidzot pavadīts vairāk nekā tikai lietderīgi... Šo dienu kontā ir viena gandrīz pabeigta siltumnīca (tie, kas iedomājas tādu standarta maziņu būdiņu, ko apvelk ar plēvi būtu tikpat pārsteigti kā es, kad ieradāmies notikuma vietā - siltumnīca bija MILZĪGA!), ciemošanās pie mammas un Z. veiksmīgi ir izvākusies no vecā dzīvokļa un ar mūsu laipno palīdzību visas pekeles ir jau jaunajās mājās... Ak jā, būtu grēks nepieminēt, ka šajās dienās ir apēsta mēneša norma... ja spētu piecelties agrāk, labprāt skrietu no rītiem....
Bet vēl svarīgāk ir tas, ka nemaz nemanot šādi rosoties, ļoti daudzas lietas atkal saproti, redzi no malas, ir laiks padomāt... Satiekot patiešām iedvesmojošus cilvēkus un atslēdzoties no ikdienas vides, smadzenēm saņemot svaigu pavasara gaisu ar dvesmām no jūras, domas sakārtojas... nemanot atrodas atbildes uz jautājumiem un lai gan tas problēmas neatrisina, tomēr kaut kāda gaisma tuneļa galā parādās...
p.s. vispatīkamākais pārsteigums atgiržoties bija netikšana dzīvoklī.... Izrādās Kaķis, kurš aptracis uz pavasari lēkājot pret durvīm bija aizbīdījis pavisam nelielo aizbīdni, ko var atvērt tikai no iekšpuses, un nelaida mūs iekšā... dienas prieks - braucot no talkas mašīnā bija gana daudz instrumentu, lai L. durvis dabūtu vaļā :) un prieks nr.2. - viņam atkal bija iemesls justieks kā vecim un uz brīdi justies kā dienas varonim ;)
|
Aprīlis 8., 2009
13:24 - jūtos kā mazais cinītis
Lai arī reizēm uznāk doma - nafig to visu, bet nu ja tā padomā, iespējams, ka ledus tomēr beidzot sāks kustēt... Komanda nostabilizējas, ir jau pirmie atkritēji un pieļauju, ka būs vēl, tāpēc paralēli tam visam turpinu jaunu kadru vervēšanu (lai gan skan pabriesmīgi).... un pavisam drīz, varētu pat teikt, ka tūlīt tūlīt sāksies īstā darbība! Ja līdz šim brīžiem likās grūti, tad tagad būs grūtāk... Lai gan pieļauju, ka iespēja spēlēt vairos motivāciju strādāt arī mēģinājumos, vismaz tā tam būtu jābūt :) Un paskatoties mūsu kalendārā gluži vai priecīgi paliek, jo iknedēļas mēģinājumus sāk paplidināt dažādi pasākumi! Un pēc nedēļas būs skaidrs, vai man ir pamatots iemesls piedāvāt mūs kādām mājīgām telpām ar savu izrādi vai vēl jāpaciešas...
|
Aprīlis 7., 2009
16:31 - p.p.s.
Ak, dievs, kā gribētos redzēt, kā mana māsa un L. Lieldienu olu kostīmos skraida pa pilsētu!!! :D Viena Ola pāri pa 2m, pārējās divas, no kurām viena ir mana māsa, stipri mazākas :D Ak...
|
15:47 - p.s.
Mātei toč ir kaut kas ar to viņas draugu... Šodien noriju krupi un palūdzu aizlienēt kādu kapeiku līdz algai, šie brauca kopā pusdienot raucot un viņa garāmbraucot ieveda... Mjā, es sasodīti ceru, ka viss notiek! Jo dažas lietas man liek skatīties aizdomīgi - vņam tur visādi biznesi jākārto, komandējumi utt, bet ja godīgi - pat ja ar šito nekas nesanāks, bet viņa paspēs tikt vaļā no I., tad lai notiek! Lai gan vēl labāk būtu, ja ar šo viss sanākt, protas ;) Gribas jau lai mamma laimīga!
|
15:41 - nu vo...
Pieteicos uz vieniem aktiermeistarības kursiem. tik sen pati priekš sevis neko neesmu darījusi, ka sagribējās vēl kaut ko pamācīties... Lieki piebilst, ka ar studiju parādiem nevaru uzsākt pietiekami efektīvu cīņu, bet to, kas sirdij tuvāks, to varu...
Lai gan gāja ar pieteikšanos visādi, netiku ne uz atlasi, ne uz irmo nodarbību, bet šķiet, ka viņi labprāt mani uzņemtu jo piedāvā iet uz noklausīšanos pirms otrā mēģinājuma un ja nu galīgi neizgāzīšos, tad visdrīzāk uzsākšu savas mācības. Domāju, ka būs tā vērts, noderēs... iepriekšējie gadi uz skatuves un pārējais ko esmu mācījusies tomēr tādu stingrus aktiermeistarības pamatus nav iedevis, visu līdz šim esmu darījusi tīri intuitīvi, līdz ar to man ir tāda nedrošība, vai es vispār kaut ko daru pareizi :D Un tā kā visdrīzāk izturēšu krīzi un visu pārējo un no septembra atkal turpināšu skolot jaunos, šī pieredze nudien noderēs...
Bet ko lai es tanī atlasē norunāju? No 1-3 minūtēm kaut kas jāiemācās, zinot, ka šim režisoram ir svarīgi, lai zin tekstu, diez vai tikšu cauri ar impro... mājās ar nevienas jēdzīgas grāmatas nav, tik bērnu grāmatas, bet domāju, ka arī tas varētu neiet cauri... ehhh
|
Aprīlis 2., 2009
14:33 - pacietība
Es patiesībā nekad neesmu varējusi sūdzēties par pacietības trūkumu, citi mani pat ir apbrīnojuši par to, ck ilgi es var ap kaut ko ķimerēties, kamēr nepanāku vēlamo rezultātu un tā... Bet pēdējā laikā jūtu, ka pacietības mērs ir kļuvis mazāks... varbūt tāpēc, ka maizais cilvēks katru dienu ir sarūpējis jaunu pārbaudījumu vai arī cītīgi atkārto jau iepriekš izmēģinātos, bet reizēm tik grūti saglabāt vēsu prātu! Mazais cilvēks arī dzer no krūzes, viņš protams domā, ka māk krūzi, kas pilna ar tēju nest, nolikt uz galda, paņemts, padzeties... rezultātā var redzētu, kur viņš ir gājis, jo aiz viņa paliek izlieta tēja, pašam krekls arī ir noliets, jo līsr garām un tad viņš tur stāv - neapmierināti skatās uz savu kreklu un slapjo grīdu... man nāk smiekli, bet nedrīkst smieties, tas viņam noteikti nepatiks. Saņemos un atkla eju visu savākt.
Vispār pēdējā laikā mājās bieži vien ir tāda nekārtība, ka jau pašiem krīt uz nerviem, un jo lielāka nekārtība ieviešas, jo grūtāk saņemties un sākt kārtot. Patiesībā apbrīnoju tās sievietes, kas var to vien darīt, kā ņemties ar saviem bērniem, paspēt sataisīt visiem ēst un vēl uzturēt isu pilnīgi kārtīgu. Es esmu egoiste - ar bernu protams dzīvojos, bet atļaujos arī pastrādāt, palasīt grāmatu, lai arī nevienmēr pietiek spēks vēl pēc tā visa arī berzt ... Laikam jau tomēr laiks sev man ir vajadzīgs vairāk, nekā perfekta kārtība, man vajag savu dzīvi, komunikāciju, darbošanos utt... un es diemžēl neesmu no tām ideālajām supermāmiņām, kas paspēj visu un smaidīgas stāsta par savu ideālo dzīvi. Kā mājsaimniece es esmu pilnīgi un absolūti nekam nederīga, ko nu?
|
11:36 - depresija?
Nevaru saprast - ir vai naav... Pēdējā laikā iet visai drūmi, lai gan nekas nopietns, tiai visādi sīkumi sāk savākties kopā... beidzot saprotu, kāpēc mūsu valstī daudziem ir visai pesimistisks noskaņojums... aizvien regulārāk jāsāk skaitīt kapeikas, lai savilktu galus kopā un tas gribot negribot sāk nomākt, domāju pameklēšu vēl kādu darbu, bet algas, ko piedāvā ir tik smieklīgas, ka gandrīz nemaz aukles algai nepietiek :D Arī viņam ar darbu pašvaki... un šī ir tā reize, kad no domas, ka citiem iet vēl sliktāk, nemaz nepaliek labāk! Lai gan arī iepriekš īpaši spēcīgi šo latvietības prieku neesmu izjutusi, kāpēc gan lai tagad man tas palīdzētu?
Tikmēr turpinu rast prieku, kur vien var un domāt labas domas, kas zin - varbūt palīdzēs... jo domu spēks ir viena no tām lietām, kam es tomēr ticu...
P.S. Manējie mūsu rajona teātra skatē dabūja pirmo vietu! Esmu pats lepnuma iemiesojums :) un mātei šķiet ir uzradies draugs?! Varbūt tas beidzot iekustinās ledu un viņas superīgais vīrs varēs pakot koferus... lai gan - viņam jau nekā nav, ko ņemt līdz!
|
|
|