|
|
|
Aprīlis 2., 2009
14:33 - pacietība
Es patiesībā nekad neesmu varējusi sūdzēties par pacietības trūkumu, citi mani pat ir apbrīnojuši par to, ck ilgi es var ap kaut ko ķimerēties, kamēr nepanāku vēlamo rezultātu un tā... Bet pēdējā laikā jūtu, ka pacietības mērs ir kļuvis mazāks... varbūt tāpēc, ka maizais cilvēks katru dienu ir sarūpējis jaunu pārbaudījumu vai arī cītīgi atkārto jau iepriekš izmēģinātos, bet reizēm tik grūti saglabāt vēsu prātu! Mazais cilvēks arī dzer no krūzes, viņš protams domā, ka māk krūzi, kas pilna ar tēju nest, nolikt uz galda, paņemts, padzeties... rezultātā var redzētu, kur viņš ir gājis, jo aiz viņa paliek izlieta tēja, pašam krekls arī ir noliets, jo līsr garām un tad viņš tur stāv - neapmierināti skatās uz savu kreklu un slapjo grīdu... man nāk smiekli, bet nedrīkst smieties, tas viņam noteikti nepatiks. Saņemos un atkla eju visu savākt.
Vispār pēdējā laikā mājās bieži vien ir tāda nekārtība, ka jau pašiem krīt uz nerviem, un jo lielāka nekārtība ieviešas, jo grūtāk saņemties un sākt kārtot. Patiesībā apbrīnoju tās sievietes, kas var to vien darīt, kā ņemties ar saviem bērniem, paspēt sataisīt visiem ēst un vēl uzturēt isu pilnīgi kārtīgu. Es esmu egoiste - ar bernu protams dzīvojos, bet atļaujos arī pastrādāt, palasīt grāmatu, lai arī nevienmēr pietiek spēks vēl pēc tā visa arī berzt ... Laikam jau tomēr laiks sev man ir vajadzīgs vairāk, nekā perfekta kārtība, man vajag savu dzīvi, komunikāciju, darbošanos utt... un es diemžēl neesmu no tām ideālajām supermāmiņām, kas paspēj visu un smaidīgas stāsta par savu ideālo dzīvi. Kā mājsaimniece es esmu pilnīgi un absolūti nekam nederīga, ko nu?
|
Februāris 9., 2009
03:05 - Mājas
Naudas vērtību nevajag pārvērtēt, jo ir taču tik daudz lietas, ko par naudu nopirkt nevar, bet... vienu tomēr var - neatkarību. Nē, nu var jau protams lepni iet dzīvot kartona savrupmājā zem tilta un sist ar roku uz krūts sakot, ka esi neatkarīgākais pilsonis pasaulē... bet tā pa īstam dzīvot bez bēdu nemaz tā īsti nav iespējams... jo tiem, kam tās naudas daudz parasti pamanās sagribēt vēl un vēl un tas jau arī nav viegli.
Patiesībā man nemaz nevajadzētu daudz, es gribētu, lai man vismaz kaut kas pieder! Nu tā, lai vismaz sirds mierīga, ka zem tilta nebūs jāiet, ja nevarēšu samaksāt īri. Ēst varētu arī mazāk, drēbes jau arī vēl ne tuvu nav novalkātas, bet vot jumtu gan gribas. Tas laikam būs viens no maniem mazajiem mērķiem dzīves laikā, cerams, ka tuvākā, ne tālākā laikā, tikt pie sava īpašuma. Ļoti materiālistiski - varbūt, bet varbūt tā tāda letiņa dvēseles nepieciešamība - mājas. Itkā jau saka, ka mājas ir ne tik ļoti pats zemes pleķis vai 4 sienas, bet gan sajūta... Nu nez. Varbūt vecums nāk virsū, bet tomēr sāku saprast tās večiņas, kas par savu mājeli birdina asaras un atmiņās spēj iegrimt pat gadsimtu iepriekš. Pret savām lietām atieksme ir citāda... Tās mēs jūtam savādāk. Ja man būtu sava māja, es saskatītu jēgu veikt mazus uzlabojumus, jo tie tuvinātu mani lielajam rezultātam - ideālajai mājai, bet īrētais dzīvoklis ir tikai laicīgs, var gadīties, ka pavisam īslaicīgs un tas saņem tādu īslaicīgo attieksmi. Varbūt nepelnīti, bet tomēr. Tāpēc es sāku ticēt, ka tādām īstām dzimtas mājām nāk līdzi arī īpaša aura, kas krājusies ilgi jo ilgi. Toties ar īrējamajiem variantiem neko nevar zināt - kas te iepriekš darījies?
Kā parasti utopiskas domas ap šo laiku plijas virsū, bet tas tomēr būtu lieliski, iekopt vietu, kur visām nākotnes skudrām justies mierīgi... :)
|
Februāris 7., 2009
03:20 - Kaut kā beigas ir kā cita sākums
Nevarot sagaidīt, kad savu darbu beigs veļas mašīna, aiz gara laika aizklaiņojos plašajā tīmeklī un uzdūros saviem varenajiem ierakstiem... Cik tas tomēr bija sen, bet tajā pašā laikā tikko. Taču es to visu izdzēsu. Varbūt tāpēc, ka atkal gribas kaut ko jaunu, nu ne jau tikai virtuālā ziņā, bet vispār... Parasti, kad man uznāk lielā kāre pēc pāŗmaiņām, es pārkārtoju māju, un tas palīdz... Bet tam man šovakar pietrūkst spēka, vienīgais, ko speju, paveikt vienu lielu un virtuālu tīrīsanu...
Jā, agrāk es biju jauna, traka, bezgalīga optimiste, kas daudz smaidīja un priecājās par visu. Un lielos vilcienos jau nekas nav mainījies, tik jauna vairs neesmu, bet tomēr jauna, tāpat traka, vēljoprojām optimiste, var jau būt, ka smaidu mazliet mazāk un tik ļoti nesajūsminos par visu, bet mazie prieciņi ir... par laimi...
Toreiz es tikai sāku apgūt auto vadīšanu, sapņoju uzdrošināties uzspelēt improvizācijas teātri, smaidīju par jaukiem meiliem no Jelgavas un man jau tobrīd likās, ka dzīve ir tik raiba, ka knapi var paspēt pierakstīt, bet... Nu jau vairākus gadus vadu auto, esmu izmēģinājusi spēlēt impro uz skatuves diezgan nopietnā līmenī, šobrīd mācu spelēt jauniešiem un veidoju jaunu impro projektu, un jelgavnieks man vairs neraksta jaukos meilus, bet ir mūsu dēla tēvs un tepat vien dzīvo...
Kārtējo reizi nākas secināt, ka laiks patiešām ātri skrien, jācer, ka tiekam līdzi.
|
|
|