|
|
|
Marts 3., 2009
13:11 - nerealitātes sajūta
Piektdien principā varēju arī aiziet pie tēviem... Sajutu jau ka pretimbaucošā mašīnā saskaras ar manējo, bet par laimi tomēr tā teikt par mata tiesu.... Tik daudzas domas izskrien cauri prātam dažās sekundēs, ka nogurums pārnem uz vismaz divām dienām no tā vien... Toties Madonas pusē ir ļoti sakarīgi šoferi, kas rindā stājās, lai palīdzetu, tas gan patīkami.... Par laimi nevienam nav ne skrambinas, ne ziluma, arī mašīna pilnīgi neskarta ieslīdēja mīkstajā sniega kupenā... Pēc tā visa tomēr skatos uz dzīvi savādāk.
|
Februāris 13., 2009
14:20 - būve
Sīcis pienāk, parausta aiz rokas, paskatos... Šis lepni demonstrē no legoklučiem uzceltu māju... Parasti viņam tikai torņi sanāk, šoreiz jau ticis tālāk, diezgan ievērojama celtne saņakusi, bet celtnes apmēri ir stipri mazāki par paša prieku un lepnumu par paveikto. šādās situācijās kūstu.
|
13:53 - romantiķu diena
Kad tuvojas 14.02. riebjas iet veikalos vai stagāt gar tiem... viss tik sarkans, ar sirdīm nokarināts un burtiski kliedz: tev arī kaut kas jānopērk! Varētu padomāt, ka ja nepaspēs tieši 14.02. būs jāgaida veselu gadu, lai atļautos kādu romantisku nieku vai pārsteigumu... kopš kuriem laikiem mēs ļaujam kalendārām noteikt, kurās dienās pirkt puķes, konfektes utt? Es dodu priekšroku jebkuram citam datumam un vēlams ne tikai 1reiz gadā! A 14ajā tas jau liekas kā pienākums, kā pakļaušanās sarkanajai krāsai skatlogos nevis ļaušanās impulsam....
|
Februāris 10., 2009
15:48 - Par mainīšanos...
Es esmu no tiem cilvēkiem, kas netic tam, ka cilvēki spēj mainīties... Nu varbūt lielās eksistenciālās lietās, jā, kad pats saprot, ka citādi aizies pa pieskari, tad varbūt jā, bet tādos netikumos, kas varbūt tuvu stāvošajām personām traucē dzīvot, bet pašam ne - tam nu es neticu! Tikai tad ja veic smadzeņu skalošanu kādā sektā - tas gan diemžēl ir iespējams...
Tātad, ja vienu reizi tiec, lietosim vārdu - pievilta (vīrietis dzer, palaiž rokas, krāpj vai veic tamlīdzīgas operācijas, kas tev nepatīk), tad reāli ņemot pastāv 99% liela iespējamība, ka tas notiks atkal. Tīri humānu iemeslu dēļ var jau protams piedot un cerēt, ka viņa vārdi "es tā vairs nekad nedarīšu" piepildīsies, bet šādam notikumam var piešķirt statusu, kas jau tuvojas brīnumam. Ja tomēr notiek tā, ka vienīgā reize ir arī pēdējā, nevar nemaz aiz prieka gavilēt, jo iespējams, ka šams tikai kļuvis gudrāks un tu par citiem gadījumiem nezini. Tieši tāpēc es cilvēkiem ticu tikai līdz pirmajam gadījumam, pēc tam vairs ne! Tomēr visbiežāk viņi nebūt nekļūst gudrāki un otrā reize pienāk, tad jau gan cerības uz brīnumiem ir ļoti tuvu 0 un ir gandrīz pilnīgi skaidrs, ka būs arī trešā, ceturtā un piektā reize...
Bet - kāpēc sieviešu prasības ir kļuvušas tik zemas? Jo ļoti daudzos gadījumos tiek piedots gan pirmais, gan otrais, gan pārējie gadījumi. Vai varbūt tie pāri darījmi nav nemaz tik būtiski, ja jau tos var paciest? Un ja jau var paciest, tad kāpēc jāpinkšķ spilvenā vai atbalsta personai uz pleca? Ar mums notiek tikai tās lietas, ko mēs pieļaujam, skarbi, bet tā ir... Protams, jāņem vērā arī demogrāfiskais faktors, ka visām veču nepietiks, bet vai tāpēc jānolaižas tik zemu? Tikai tāpēc, ka visdrīzāk atradīsis kāda cita, kas to visu cietīs, pašām jāapgrūtina sevi un "jāstiepj tāda nasta"? Nez kāpēc jau kaut kur dzirdu skandinam vārdu mīlestība, bet vai tad tiešām?
Nu kaut vai mana māte, kas jau ceturto gadu cenšas no sava vīra iztaisīt cilvēku, kurš strādās, nenodzers visu naudu, sāks domāt ar galvu un palīdzēs savest māju kārtībā. Viņš jau neskaitāmas reizes ir izgāzies savā "kļūsti par cilvēku" programmā, neskaitāmas reizes māte ir raudājusi visu nakti, metusi viņu ārā no mājas ar visām no tā izrietošajām sekām, bet pēc pāris dienām jau atkal pasniedz viņam brokastis... Un vai viņš to novērtē? Nē! Viņs sajūt, ka bez viņa nevar un ar katru reizi viņa vainas sajūta mazinās, paliek pat lecīgs! Un kāda tad ir šī kopdzīve? Vai tas ir to vērts?
Var jau būt, ka pieeju lietām pārāk principiāli, bet tāda nu es esmu... Katra reize, kad kārtējo reizi "jānorij krupis" un jādod vecim kārtējā iespēja, sieviete pati sev dara pāri, iedragājot savu pašcieņu un ļaujoties cerību un ticības mānīgajām ilūzijām, kas, protams, paceļ mākoņos uz kādu laiku, bet kritiens tik un tā būs sāpīgs...
|
Februāris 9., 2009
03:05 - Mājas
Naudas vērtību nevajag pārvērtēt, jo ir taču tik daudz lietas, ko par naudu nopirkt nevar, bet... vienu tomēr var - neatkarību. Nē, nu var jau protams lepni iet dzīvot kartona savrupmājā zem tilta un sist ar roku uz krūts sakot, ka esi neatkarīgākais pilsonis pasaulē... bet tā pa īstam dzīvot bez bēdu nemaz tā īsti nav iespējams... jo tiem, kam tās naudas daudz parasti pamanās sagribēt vēl un vēl un tas jau arī nav viegli.
Patiesībā man nemaz nevajadzētu daudz, es gribētu, lai man vismaz kaut kas pieder! Nu tā, lai vismaz sirds mierīga, ka zem tilta nebūs jāiet, ja nevarēšu samaksāt īri. Ēst varētu arī mazāk, drēbes jau arī vēl ne tuvu nav novalkātas, bet vot jumtu gan gribas. Tas laikam būs viens no maniem mazajiem mērķiem dzīves laikā, cerams, ka tuvākā, ne tālākā laikā, tikt pie sava īpašuma. Ļoti materiālistiski - varbūt, bet varbūt tā tāda letiņa dvēseles nepieciešamība - mājas. Itkā jau saka, ka mājas ir ne tik ļoti pats zemes pleķis vai 4 sienas, bet gan sajūta... Nu nez. Varbūt vecums nāk virsū, bet tomēr sāku saprast tās večiņas, kas par savu mājeli birdina asaras un atmiņās spēj iegrimt pat gadsimtu iepriekš. Pret savām lietām atieksme ir citāda... Tās mēs jūtam savādāk. Ja man būtu sava māja, es saskatītu jēgu veikt mazus uzlabojumus, jo tie tuvinātu mani lielajam rezultātam - ideālajai mājai, bet īrētais dzīvoklis ir tikai laicīgs, var gadīties, ka pavisam īslaicīgs un tas saņem tādu īslaicīgo attieksmi. Varbūt nepelnīti, bet tomēr. Tāpēc es sāku ticēt, ka tādām īstām dzimtas mājām nāk līdzi arī īpaša aura, kas krājusies ilgi jo ilgi. Toties ar īrējamajiem variantiem neko nevar zināt - kas te iepriekš darījies?
Kā parasti utopiskas domas ap šo laiku plijas virsū, bet tas tomēr būtu lieliski, iekopt vietu, kur visām nākotnes skudrām justies mierīgi... :)
|
Februāris 7., 2009
03:20 - Kaut kā beigas ir kā cita sākums
Nevarot sagaidīt, kad savu darbu beigs veļas mašīna, aiz gara laika aizklaiņojos plašajā tīmeklī un uzdūros saviem varenajiem ierakstiem... Cik tas tomēr bija sen, bet tajā pašā laikā tikko. Taču es to visu izdzēsu. Varbūt tāpēc, ka atkal gribas kaut ko jaunu, nu ne jau tikai virtuālā ziņā, bet vispār... Parasti, kad man uznāk lielā kāre pēc pāŗmaiņām, es pārkārtoju māju, un tas palīdz... Bet tam man šovakar pietrūkst spēka, vienīgais, ko speju, paveikt vienu lielu un virtuālu tīrīsanu...
Jā, agrāk es biju jauna, traka, bezgalīga optimiste, kas daudz smaidīja un priecājās par visu. Un lielos vilcienos jau nekas nav mainījies, tik jauna vairs neesmu, bet tomēr jauna, tāpat traka, vēljoprojām optimiste, var jau būt, ka smaidu mazliet mazāk un tik ļoti nesajūsminos par visu, bet mazie prieciņi ir... par laimi...
Toreiz es tikai sāku apgūt auto vadīšanu, sapņoju uzdrošināties uzspelēt improvizācijas teātri, smaidīju par jaukiem meiliem no Jelgavas un man jau tobrīd likās, ka dzīve ir tik raiba, ka knapi var paspēt pierakstīt, bet... Nu jau vairākus gadus vadu auto, esmu izmēģinājusi spēlēt impro uz skatuves diezgan nopietnā līmenī, šobrīd mācu spelēt jauniešiem un veidoju jaunu impro projektu, un jelgavnieks man vairs neraksta jaukos meilus, bet ir mūsu dēla tēvs un tepat vien dzīvo...
Kārtējo reizi nākas secināt, ka laiks patiešām ātri skrien, jācer, ka tiekam līdzi.
|
Maijs 6., 2004
17:37 - Mark Twain
Keep away from people who try to belittle your ambitions. Small people always do that, but the really great make you feel that you too, can become great.
|
16:50 - African proverb
Smooth seas do not make skillful sailors.
( ... tālāk ... )
|
16:48 - Chinese proverb
He who deliberates fully before taking a step will spend his entire life on one leg.
|
Marts 23., 2004
16:01 - Mana lielā diena :)
Beidzot arī man ir izdevies šeit veiksmīgi piereģistrēties un padarboties ar šo te lietiņu :) Vienu brīdi tas nemaz nebija tik vienkārši izdarāms, bet nu - esmu klāt...
Garastāvoklis:: ![[mood icon]](http://klab.lv/img/mood/classic/smile.gif) happy
|
|
|