Mana pēdējā mācību diena vidusskolā.
Graujoša.
Par to, ka biju godīga, puse klases mani tgd noliek. Vareni! Liku k-vēsturē atzīmes ar skolotāju. Un visi domā, ka es vilku uz leju + man nemaz 10 10 nesanāk, lai gan visiem max atzīmju skaits bija 9, bet man 11. Tas nekas, ka es biju vienīgā, kas stundās kaut ko runā un tā. Labi, lai viņi iet ellē!
Tā tad - 10. Tas liekas par mazu, lai novērtētu manu izcili labo k-vēstures darbu, bet nekas.
Pati pati pirmā skolas diena (1.klasē) arī nebija nekāda medus maize. Es nevienu nepazinu, jo biju no laukiem.
Skatoties uz atzīmēm - varēju jau labāk. Varēju? Tad kāpēc nesaņēmos? Laikam bija par grūtu sevi pārvarēt un darīt visu vēl cītīgāk, bet tās ir tikai atzīmes. Ar tām dzīves viedumu nenovērtēt.
Vēl pie šīs skaistās dienas... Sanāca tāda īsa, jo man nenormāli sāpēja vēders. Knapi atstūrēju līdz mājai. Tagad jau viss ir kārtībā un varu izbaudīt to, ka nav neviena mājas darba. Tie gan man pietrūks. Ja uzdevu nav par daudz, ir labi un interesanti.
Tagad tikai vēl pēdējie soļi un viss. Gan jau būs kaut kāds pirms-eksāmenu stress, bet pašreiz nekā nav.
Esmu visai labā omā, ja neskatās uz šodienas notikumiem :)