Pašlaik man uz galvas ir improvizācija par šo franču bizi. Kāpēc improvizācija? Tāpēc, ka vēl aizvien nesaprotu, kur būtu liekami visi pārējie mati. Likās, ka tikai ar īsu matu savākšanu ir problēmas, taču gari mati prasa vēl lielākas rūpes.
Lai nu kā, šodien mani nav piemeklējusi tāda verbālā caureja kā vakar un labi vien ir, jo tas jau kļuva nedaudz nekontrolējami. Gastronomiskās izvirtības turpinās un šim vakaram ir paredzēts sēņu risotto un sviestā apceptas sviesta pupiņas.
P.S. Un photobucket dārgi samaksās, ja viņu labošanas darbu rezultātā, pazudīs visas manas cibas bildes.

Muahahaha, man top sēņu risotto. Ar svaigām sēnēm.

Vakar aizmigu ar domu- "Jā, es to izdarīšu". Bet šorīt, pamostoties, tas pārvērtās par "Nē, es to nedarīšu". Vai tiešām rīts par vakaru gudrāks?

Tā ir liela vilšanās, kad tevi atdraugo kāds, kuru tu esi lasījis ar vislielāko prieku, bet pēkšņi tā ir kļuvusi par aizliegto zonu. Iedvesma un tā īpašā noskaņa. Tā ir nepieejama.

Mana mīlestība pret gifiem un sirdi plosošiem citātiem ir tika neizmērojama, ka tiem tapa savs blogs-sin-delight.tumblr.com. Tas tika izveidots tāpēc, ka "like" posti man drīz būs vairāk par "rebbloged" postiem, tad nu tagad man būs divi, abi aktīvi un ar pilnīgi citādāku saturu.

Klausieties, es te uztraucos, ka man patīk vecāki vīrieši, bet tajā pat laikā Zeltiņas 18 gadīgā meita dzīvo kopā ar 43 gadīgu vīrieti, kura galvu rotā jau sirmi mati. :D Bet es nenosodu....nu, varbūt mazliet.

Es sāku jaunu dzīvi un arī manā cibā sāksies jauns periods. Pārmaiņas. Cerams, ka uz labāko pusi.

Es esmu visklausītāja un varu klausīties jebkura žanra mūziku. Galvenais ir tas, kādas emocijas šī dziesma manī izraisa. Man pat var riebties konkrētā grupa, bet ja manas ausis izdzirdēs no viņu repertuāra sev ko tīkamu, tad manā ipodā tā noteikti būs. Un tā kā man ir jāpārzina tāds lērums mūzikas, tad iespējams par šīs dziesmas eksistenci es nemaz nebūtu zinājusi, ja vien nebūtu šorīt ieslēgusi VH1- Friendly fires- Skeleton boy.
Lai nu kā, sēdēju šorīt pie virtuves galda, rozā pidžambiksēs un krekliņā, seju apspīdēja saule, ēdu tikko ceptas vafeles un fonā skanēja šī dziesma. Ticiet man, tajā brīdī  es jutos kā kaut kādā paradīzes stūrītī.
Tagad, protams, es esmu atgriezusies pie normālās "es" un mani jau ir paspējuši sarūgtināt, bet, ai, ne par to ir runa.... Galvenais ir tas, kas bija un kā es jutos.

"Interesanti, ka lai kā arī studijas Summit pārstāvji centušies maksimāli izmantot popularitātes virsotnē esošos romānus, par ceturtās filmas tapšanu joprojām nav skaidrības, jo pastāv domstarpības ar autori par to, cik "atklātai" filmai vajadzētu būt.
Te nu mazliet jāatkāpjas seriāla sižetā- tiek uzskatīts, ka romānu spēcīgais šarms visvairāk slēpjas tieši "erotizētajā atturībā"- varoņu spējā saglābt šķīstību par spīti nepārvaramajām miesas alkām. Seksuālā uzlādētība tā arī trīs pirmo sēriju garumā netiek "atvieglota", jo, lai kā arī abi galvenie varoņi alktu pēc fiziskās tuvības, tā vienmēr saglabā aizliegtā augļa statusu- tā kā vampīrs ir pārdabiski spēcīgs, turklāt vēl atkarīgs no "saldo asiņu vilinājuma", bet Bella vien trausla cilvēciska būtne, šāds pavērsiens viņu attiecībās varētu izrādīties letāls- viņai, protams (šajā kontekstā autores uzstādījums ir viennozīmīgs- lai gan Bellai seksuāls akts varētu beigties ar nāvi, tieši viņa nepārtraukti cenšas Edvardu pavest, kamēr viņam, kurš jau tā visu laiku apvalda savu asinskāri, tiek uzvelta atbildība arī par visām viņu kopīgajām erotiskajām spēlēm, tātad nākas secināt, ka mormoņu priekšstatos ne vien sekss pirms laulībām ir grēks, bet tā arī ir pilnībā vīrieša atbildība). Lūk, un ceturtajā daļā tas, ko visi ir gaidījuši tik bezgala ilgi, beidzot notiek (kaut atšķirībā no visa pārējā- ļoti skopos vārdos). Varoņi ir apprecējušies un, kaut letālās sekas joprojām ir aktuālas, morāli un likumīgi drīkst darīt "to".
Te nu arī ir šī problēma- filmā visi taču gribētu beidzot to redzēt, bet autores pārliecība ir nesalaužama- mormoņi nedrīkst skatīties filmas, kas "nav ieteicamas līdz 16", un, tā kā seksa ainas to par tādu padarītu, tad viņa pati nevarētu filmu redzēt, kas, protams, būtu dīvaini."
Tabita Sīmane @ "Rīgas laiks"

Vēl viens raksts, kuru es nevarēju neielikt. Tātad- seksa ainas mums neredzēt, mīļie. Uzreiz tiks parādīts, ka bērnu atnes stārķis, jo kā gan citādi bērni rodas? :D

Es vispār esmu nedaudz šokēta par traukiem lv bezkaunību. Tā kā tās viņu bezmaksas ādiņas ir vienkārši pilnīgākie sūdi, tad es nolēmu sataisīt pati savu. Ok, sataisīju un spiedu uz pogu "lietot"......Un ziniet ko, izrādās, ka lai lietotu pašas izgatavoto ādiņu, man vēl ir jāmaksā tam stulbeņu kantorim 0,49 santīmi!!! Viņi galvu ir atdauzījuši, vai kā?

Šodien jūtos varen ražīga. Vēl nebija 12.00, kad bija tapis viens teksts. Es pat teiktu, ka ļoti izdevies un garš teksts. Es esmu tā fiksā rakstītāja, kuras domas apsteidz pašus pirkstus. Idejas rosās, knosās pa galvu un pirksti tādos brīžos mēdz apjukt. Es esmu tā rakstītāja, kas vispirms uzraksta teksta "skeletu"- pamatideju, ko tādu, ko es varētu jau nākamajā mirklī aizmirst un tā kā es mēdzu dažreiz izvēlēties pat ļoti neveiksmīgus izteicienus, tad svarīgs ir tas mirklis, kad es atceros- kā tad īsti pareizi bija. Un tad tam "skeletam" pa virsu nāk "miesa". Izskaistināšana 'n shit. Taču tas neattiecas uz cibas ierakstiem, protams, bet gan uz literārajiem tekstiem.
Tas teksts, protams, netiks te likts, taču man gribētos uzrakstīt arī ko tādu, ko varētu ielikt šeit. Kopš pagājušā stāsta ir pagājis jau kāds laiks.
Un tad vēl man nonstopā skan Colbie Caillat- the little things. Parasti neko tādu neklausos, jo nenormāli atgādina Taylor Swift, bet šī ir pat ļoti baudāma.
Vienu vārdu sakot, šodien es esmu kaut kāda dīvaina. Es gribu rakstīt un tikai rakstīt. No rīta līdz vakaram. 24/7.