"Interesanti, ka lai kā arī studijas Summit pārstāvji centušies maksimāli izmantot popularitātes virsotnē esošos romānus, par ceturtās filmas tapšanu joprojām nav skaidrības, jo pastāv domstarpības ar autori par to, cik "atklātai" filmai vajadzētu būt.
Te nu mazliet jāatkāpjas seriāla sižetā- tiek uzskatīts, ka romānu spēcīgais šarms visvairāk slēpjas tieši "erotizētajā atturībā"- varoņu spējā saglābt šķīstību par spīti nepārvaramajām miesas alkām. Seksuālā uzlādētība tā arī trīs pirmo sēriju garumā netiek "atvieglota", jo, lai kā arī abi galvenie varoņi alktu pēc fiziskās tuvības, tā vienmēr saglabā aizliegtā augļa statusu- tā kā vampīrs ir pārdabiski spēcīgs, turklāt vēl atkarīgs no "saldo asiņu vilinājuma", bet Bella vien trausla cilvēciska būtne, šāds pavērsiens viņu attiecībās varētu izrādīties letāls- viņai, protams (šajā kontekstā autores uzstādījums ir viennozīmīgs- lai gan Bellai seksuāls akts varētu beigties ar nāvi, tieši viņa nepārtraukti cenšas Edvardu pavest, kamēr viņam, kurš jau tā visu laiku apvalda savu asinskāri, tiek uzvelta atbildība arī par visām viņu kopīgajām erotiskajām spēlēm, tātad nākas secināt, ka mormoņu priekšstatos ne vien sekss pirms laulībām ir grēks, bet tā arī ir pilnībā vīrieša atbildība). Lūk, un ceturtajā daļā tas, ko visi ir gaidījuši tik bezgala ilgi, beidzot notiek (kaut atšķirībā no visa pārējā- ļoti skopos vārdos). Varoņi ir apprecējušies un, kaut letālās sekas joprojām ir aktuālas, morāli un likumīgi drīkst darīt "to".
Te nu arī ir šī problēma- filmā visi taču gribētu beidzot to redzēt, bet autores pārliecība ir nesalaužama- mormoņi nedrīkst skatīties filmas, kas "nav ieteicamas līdz 16", un, tā kā seksa ainas to par tādu padarītu, tad viņa pati nevarētu filmu redzēt, kas, protams, būtu dīvaini."
Tabita Sīmane @ "Rīgas laiks"

Vēl viens raksts, kuru es nevarēju neielikt. Tātad- seksa ainas mums neredzēt, mīļie. Uzreiz tiks parādīts, ka bērnu atnes stārķis, jo kā gan citādi bērni rodas? :D

Ir viens naktī, visi guļ, apkārt klusums, bet ko daru es? Lasu žurnālu "Ir" un smejos kā kutināta. Nevarēju neielikt šos citātus jeb izrāvums no teksta, kas jau robežojas ar tādu kā anekdoti.

"Angelas Merkeles un Nikolā Sarkozī domstarpības ir ne tikai divu politķu attiecību drāma- tās daudz ko pasaka par Vācijas un Francijas "laulību", kas var beigties ar šķiršanos.
Privāti viņa zobojas par viņa asajiem žestiem, grimasēm un gaitu. Viņš savukārt ironizē par viņas atturīgumu un mātišķo piesardzību. Viņa salīdzinājusi viņu ar Misteru Bīnu un franču komiķi Luiju de Finesu. Viņš reizēm viņu privāti sauc par La Boche jeb fricieni, bet tiekoties vienmēr silti apskauj un franču manierē nobučo uz abiem vaigiem, labi zinot, ka viņa šādu sasveicināšanos nevar ciest."

"Kā ikvienam pārim, kam radušās emocionāli sarežģījumi, naudas problēmas visu pastiprina vēl vairāk. Pirms diviem gadiem, kad krīze bija pašā plaukumā, Sarkozī publiski kaunināja: "Francija jau rīkojas, kamēr Vācija par to vēl tikai domā!" Vēlāk, kad ES līderi tikās Briselē, lai vienotos par Grieķijas glābšanas plānu, Francijas prezidents esot bijis nikns pats uz sevi, ka viņam nekādi neizdodas pārliecināt Merkeli darīt kaut ko vairāk problēmās iestigušās valsts labā. Uzkliedzis ES prezidentam Hermanam van Rompujam, viņš paziņoja, ka sāks boikotēt tikšanos un vēl noburkšķēja: "Vācieši joprojām nav mainījušies!" Tā atstāsta franču amatpersonas. Pēc tam viņš uz tikšanos ar Merkeli uzaicināja līdzi televīzijas operatorus, lai parādītu vāciešu nepiekāpību. Vācijas kanclere uzstāja, ka žurnālistiem jāatstāj tikšanās telpa, bet pašam Sarkozī piedraudēja: "Es nepieļaušu, ka tu ar mani tā izrīkojies!"
Skaidrs, ka šīs nav vieglas attiecības. Taču abi partneri labi apzinās, ka tās jāsaglabā kopējo bērnu vārdā, šajā gadījumā- Eiropas vārdā."
/Stīvens Erlangers (The New York times) @ "Ir"/

"Man patīk racionāla sadarbība, muļķīga labestība nav man tīkama. Daudzi brīnās, kad stāstu- nekad neesmu sajūsminājusies par pozitīvajiem varoņiem, fejām un princesēm, bet gan par sliktajiem. Man patīk briesmoņi! Tie parasti pasakās aprakstīti ticamāk, reālistiskāk. Es atbalstu patiesību bez liekulīgiem, saudzējošiem skaistiem meliem- lai cik tā neizrādītos rūgta."
/Ksenija Sobčaka @ Santa./

Kādu laiku atpakaļ izteicu savu, dziļi subjektīvu, viedokli par žurnālu "Santa", kas dažiem likās kā nepieņemama zaimošana. Tagad varu izteikt arī daudz korektāku viedokli, lai gan.....nē, nevaru gan. Īsāk sakot, tiem, kam interesē tāda veida žurnāli- tas arī lasīs, kam nē- nu tad arī nē.
Taču vienu lietu gan varu bilst. Es tiešām cenšos saprast, ka tas ir tāds žurnāla formāts- tāds glamūrs, bohēmija, pārgudri spriedelējumi... Taču liekas, ka žurnāla veidotāji dzīvo kaut kādā paralēlajā pasaulē. Reti kura šeit publicētā lieta maksā tīri simboliski 5 latu robežās. Aromātiski sausie ziedi? 5 ls? Nu, nē, taču! 20 ls. Protams, ka gribas smukāk un tā, taču nav saprotams uz kādu naudas maku tad viņi īsti orientējas, ja vēl vakar dzirdēju, ka bezmaz vai puse Latvijas dzīvo uz sociālajiem pabalstiem. Jāsaka, ka tas tā arī paliek smuku bildīšu līmenī un nekas vairāk.

"А вот настоящая свобода, по моим ощущениям, приходит лет эдак в 18-19, ко второму курсу. К этому времени уже не боишсья прогуливать лекции, на деньги тебе, по большому счету, наплевать (придут, никуда не денится), а чуство страха отсуствует. Ты уверена, что можешь все. Абсолютно все: поехать учиться в Америку, стать актрисой, найти блестящую работу. Может, и половины этого и не произойдет. А это и не важно, потому что сама вера дает ощущение всемогущества и полной свободы- счастья."

Tā tā bezbēdnība un sapņi pazūd. Mani arī pazuduši. Par visu.

"(..) Ženēvā kārtoju eksāmenu, kas jākārto ikvienam, kurš grib pretendēt uz ASV ārlietu dienestu. Katru gadu ap 20 000 pretendentu kārto šo pirmās pakāpes eksāmenu. Kad atbirst 18 tūkstoši un tu esi starp atlikušajiem diviem, skaidri saproti, ka blats šeit nedarbojas. Darbojas godīga konkurence.
Šīs pieredzes rezultātā manī izveidojusies tāda vērtību sistēma, ka viss jādara konkursa kārtībā, godīgi. Tas iekodēts manā DNS.
Manā DNS nav iekodēts tas, ko redzu Latvijā: šeit darbu nedabū godīgos konkursos. Viss notiek kaut kādos kaktiņos, stūrīšos, pirtīs, medībās, viesībās. (..) Vai cilvēki tiešām zvana un saka: čau, vai tev nav kāda vietiņa?
Piedodiet, arī Atmodas paaudzei drīzāk iekodēta lojalitāte pret grupu, savējiem. Nevis- dot visiem līdzīgu izdevību tikt pie iespējas. Viņiem iespēja iekrita klēpī, jo atradās pareizo cilvēku lokā. Nebija jācīnās par to kopā ar simt citiem pretendentiem. Kā jūs varat gaidīt izcilus rezultātus no cilvēkiem, kuru veiksmes atslēga ir pazīšanās, nevis zināšanas un spējas?"

"Par latviešiem. Un par cilvēkiem, kuri dzīvojuši autoritāros režīmos. Poļu rakstnieks Nobela prēmijas laureāts Česlavs Milošs savā grāmatā Sagūstītais prāts raksta, ka tādiem cilvēkiem raksturīgs ketmanisms: nav grūti dzīvo pretrunās, tas ir pat dabiski. Cilvēks saprot, ka viņam jāsaka viens, jādara otrādi, bet patiesībā domā kaut ko pavisam citu. Paļauties, ka Latvijā cilvēku vārdi, darbi un domas sakritīs- piedodiet, tas joprojām ir samērā utopiski."

"Ir cilvēki, kuri pēc augstskolas beigšanas iet strādāt uz Volstrītu- viņi grib tikai naudu. Tas nav nekas slikts, viņi tā veidoti, un viņi atbilstoši izvēlas savu karjeru. Taču ir cilvēki, kuri apzināti izvēlas darbu valsts sektorā- viņu rakstura īpašības ir tādas, ka viņi gūst gandarījumu, ziedojoties valstij, darot labu. Latvijā 20 gadus bijis otrādi: valsts sektorā strādāt gāja tie, kuri zināja, ka tur ir resursi, kurus var veikli iebāzt personīgajā kabatā."

"Mūsdienās skaitās šiki būt stulbam. Lasīt Džoisu- kas tas tāds? Nekādu kompetenču, nekādas zināšanas. Tas attiecas ne tikai uz populāro kultūru, bet arī uz sabiedrību, politikas aprindām. Politiķi un elektrorāts pirms 30-50 gadiem vairāk lasīja, vairāk domāja. Analizēja. Stulbības kalngali un stulbības daudzināšana kā tagad, toreiz nebija iespējama."

/Vita Matīsa @ "Ir"/

"That’s something I’ve learned the hard way. People will always let you down. People always ask me why I’m such a loner and I answer “I don’t like people, you can’t trust anyone” Yeah, call me whatever you want. I rather be alone than get hurt by someone who I thought was my “friend” no such thing to me. I don’t think I can trust people, before I trusted anyone so easily it wasn’t even funny. I thought everyone had a good heart and knew how to keep secrets. Now I don’t like getting close to anyone, I don’t like talking about my personal life with people. I don’t brag about what I have and I don’t say the exciting things I will do. I’m a big believer in “MAL DE OJO” or “EVIL EYE” and I’ve learned people will always envy when something good happens to you or you’re being successful."

/http://elitekiara.tumblr.com

Dumbledore opened his eyes. Snape looked horrified.
“You have kept him alive so that he can die at the right moment?”
“Don’t be shocked, Severus. How many men and women have you watched die?”
“Lately, only those whom I could not save,” said Snape. He stood up. “You have used me.”
“Meaning?”
“I have spied for you and lied for you, put myself in mortal danger for you. Everything was supposed to be to keep Lily Potter’s son safe. Now you tell me you have been raising him like a pig for slaughter –”
“But this is touching, Severus,” said Dumbledore seriously. “Have you grown to care for the boy, after all?”
“For him?” shouted Snape. “Expecto Patronum!”
From the tip of his wand burst the silver doe. She landed on the office floor, bounded once across the office, and soared out of the window. Dumbledore watched her fly away, and as her silvery glow faded he turned back to Snape, and his eyes were full of tears.
“After all this time?”
“Always,” said Snape.

Pārlasot Poteriādes spilgtākās vietas, man vienmēr rodas jautājums par augstāk minēto citātu. Nu, kā tad tur īsti ir? Strups tad īstenībā iemīļoja Hariju, vai nē? Pēc visa secinot, sanāk, ka jā, taču tas ir uzrakstīts tādā valodā, ka es esmu nedaudz apjukusi....

Vakar skatoties VH1 100 Most shocking music moments, es nenormāli pārsmējos. Tie, kas arī redzēja, piekritīs man. Un liekas, ka starp tām visām 100 vietām, visvairāk izcēlās tieši 61. vieta- Ozzy Osbourne / Nikki Sixx gross out contest.
Īsumā stāsts bija par to, kā Ozijs un Nikijs saderēja par to, kurš izdarīs vispretīgāko lietu. Viss sākās ar to, ka Ozijs iešņauca nāsīs skudras. Nikijs neatpalika un izlēma uzčurāt uz zemes un nolaizīt savu urīnu no tās....bet! viņam nesanāca, jo Ozijs nogrūda viņu malā un pats izlaizīja viņa urīnu. Ak, dievs, tas bija smieklīgi! :D

Āāāā, un šorīt lasīju tvnet rakstu par kādas sievietes darba meklējumiem. Un šim es piekrītu 100%-
"Tajā pašā laikā mani pārsteidza nesagatavotība no konkurentu puses interviju laikā. Nostāja, ka nekas īpašs nav jādara, mani tāpat pamanīs. Vai arī pilnīgi muļķīgas un nepārdomātas atbildes uz jautājumiem. Piemēram - esmu pieteikusies šai vakancei, jo vairākus gadus neko neesmu darījusi un padomāju, ka neko nezaudēšu, ja nosūtīšu CV.
Daži uz tikšanos bija atnākuši pusķemmētiem matiem, tērpti brūni-pelēkos izstaipītos džemperos, sakombinētos ar melnām biksēm, pieteikumus bija sūtījuši no e-pastiem ar nenopietnām adresēm, piemēram, sexychikse@bla-bla.com vai krutoj_pacan1988@bla-bla.lv utt."
Un par tām e-pasta adresēm arī ir pilnīga taisnība. Es, piemēram, jau labu laiku atpakaļ "rezervēju" e-pastu ar savu vārdu un uzvārdu.

Kā arī, es zinu, ka to ir ļoti ļauni teikt, taču vakar vakarā, izejot ārā, es sajutu rudeni. Viss gaiss pēc tā smaržoja.

Starp citu,skatījos šodien Sirmā šovu un šis pantiņš,kuru viņš dziedāja,ir vienkārši ideāls! :D

"Ū-ū-ū, ū-ū-ū,policija brauc... Valdis uz Alpiem slēpot laiž."