Drīzumā mātes diena, tad nu tematiskā dziesmiņa studijā...

Tā es pavadīšu šo nedēļu un, protams, čivināšu.

Es esmu sākusi čivināt.
Es zinu, ka tas ir neprāts, taču es izjutu vajadzību pēc tā. 140 zīmes. Tas ir viss, kas man pašlaik ir vajadzīgs. Varbūt kāds var ieteikt kādu personību, kurai noteikti vajadzētu sekot? Varbūt kādam no jums? Nu, tādus noskaņas cilvēkus.

ask.fm/daydreamers
Ko nu tur vairāk, esat laipni lūgti ieskatīties un uzdot to, ko sirds vēlas. Centīšos atbildēt pēc iespējas atklātāk un...nu, jūs jau ziniet.

Mana mīlestība pret gifiem un sirdi plosošiem citātiem ir tika neizmērojama, ka tiem tapa savs blogs-sin-delight.tumblr.com. Tas tika izveidots tāpēc, ka "like" posti man drīz būs vairāk par "rebbloged" postiem, tad nu tagad man būs divi, abi aktīvi un ar pilnīgi citādāku saturu.

Es esmu visklausītāja un varu klausīties jebkura žanra mūziku. Galvenais ir tas, kādas emocijas šī dziesma manī izraisa. Man pat var riebties konkrētā grupa, bet ja manas ausis izdzirdēs no viņu repertuāra sev ko tīkamu, tad manā ipodā tā noteikti būs. Un tā kā man ir jāpārzina tāds lērums mūzikas, tad iespējams par šīs dziesmas eksistenci es nemaz nebūtu zinājusi, ja vien nebūtu šorīt ieslēgusi VH1- Friendly fires- Skeleton boy.
Lai nu kā, sēdēju šorīt pie virtuves galda, rozā pidžambiksēs un krekliņā, seju apspīdēja saule, ēdu tikko ceptas vafeles un fonā skanēja šī dziesma. Ticiet man, tajā brīdī  es jutos kā kaut kādā paradīzes stūrītī.
Tagad, protams, es esmu atgriezusies pie normālās "es" un mani jau ir paspējuši sarūgtināt, bet, ai, ne par to ir runa.... Galvenais ir tas, kas bija un kā es jutos.

Šodien jūtos varen ražīga. Vēl nebija 12.00, kad bija tapis viens teksts. Es pat teiktu, ka ļoti izdevies un garš teksts. Es esmu tā fiksā rakstītāja, kuras domas apsteidz pašus pirkstus. Idejas rosās, knosās pa galvu un pirksti tādos brīžos mēdz apjukt. Es esmu tā rakstītāja, kas vispirms uzraksta teksta "skeletu"- pamatideju, ko tādu, ko es varētu jau nākamajā mirklī aizmirst un tā kā es mēdzu dažreiz izvēlēties pat ļoti neveiksmīgus izteicienus, tad svarīgs ir tas mirklis, kad es atceros- kā tad īsti pareizi bija. Un tad tam "skeletam" pa virsu nāk "miesa". Izskaistināšana 'n shit. Taču tas neattiecas uz cibas ierakstiem, protams, bet gan uz literārajiem tekstiem.
Tas teksts, protams, netiks te likts, taču man gribētos uzrakstīt arī ko tādu, ko varētu ielikt šeit. Kopš pagājušā stāsta ir pagājis jau kāds laiks.
Un tad vēl man nonstopā skan Colbie Caillat- the little things. Parasti neko tādu neklausos, jo nenormāli atgādina Taylor Swift, bet šī ir pat ļoti baudāma.
Vienu vārdu sakot, šodien es esmu kaut kāda dīvaina. Es gribu rakstīt un tikai rakstīt. No rīta līdz vakaram. 24/7.

Ziniet, mani tā 16. marta un 9. maija padarīšana jau kādu laiku neuztrauc, bet kad svētdien redzēju šo video, tad biju vairāk kā sašutusi. Lai nenomāktu galvu ar sīkumiem, varat sākt skatīties no 39:08 minūtes, kur parādās krievu zeltene, Aļona, tīrot ielas. Un tagad pasakiet, kas vairāk kasās- latvieši vai krievi, kas pat kameru priekšā nekaunās tādus vārdus teikt?

Nu, tā jau ir laba zīme, ka es smaidu. Nekad nebiju domājusi, ka modeļi man tik ļoti uzlabos garastāvokli. Es dievinu Francisco Lachowski!

Kaut kad nesen, februārī, norisinājās New York Fashion Week un tika izrādītas fall/winter 2011/12 kolekcijas. Un man patrāpījās redzēt tieši šo video. John Galliano nebeidz mani pārsteigt. Šovs, mūzika, vīrieši. Skatījos un smaidīju. Krievijas skarbo veču un ziemas romantizācija. Tā vismaz izlikās, skatoties no sākuma. Un pēc tam palika vēl labāk. Nekad savā mūža nedomāju, ka tā sajūsmināšos par kādu skati. :D Tas ir netipiski man.