Sapņu templis

Jau atkal mana mīļā jūra, kurā nekad nedabūju iebrist. Pludmalē ierīkota pagaidu lidosta un sapulcējušies ļoti daudz cilvēku, kas visi cenšas piereģistrēties lidojumam prom no šīs planētas uz kādu tālu, citu pasauli. Vietu nav bezgalīgi daudz, tāpēc visi cenšas tikt pirmie rindā, kur par reģistratorēm strādā divas vecas kundzītes. Visu uzmana armijas spēki, kas pieder apvienotai visu pasaules valstu organizācijai. Arī mēs ar Shaitael tur esam, bet mums par paspēšanu nav jāuztraucas, jo esam daļa no novērotāju grupas, kas atsūtīta no tās citas pasaules, lai kontrolētu, ka viss notiek likumīgi. Shaitael strādā diplomātiskajā dienestā, kas atbild par lietu kārtošanas juridisko un ētisko pusi, savukārt es esmu vīrietis, kareivis drošības uzturēšanas grupā, ar ļoti futūristisku, bet "smagu" ekipējumu un bruņojumu.

***

Es staigāju pa kārtējo sapņu lielveikalu un skatījos kā ļaudis steidzīgi visu izpērk, jo mantas pamazām kļuva pilnīgi baltas un spožas, it sevišķi drēbes, un baltā ģērbti pārdevēji nomainīja vecos, bet visi gribēja vēl tās vecās mantas maksimāli daudz sagrābties.

***

Kopā ar Shaitael esam aizceļojušas uz kādu paralēlo dimensiju, kur kāda dīvaina, tumša būtne reizē tur gūstā un no kaut kā sargā veselu pulku mazu bērneļu, kas tam seko baltās kleitiņās tērpti. Vide - spoži balta, spirālveida celtne, visas telpas apaļas, pa logiem redzamas Visuma ainas. Vienā mirklī sastapām šo būtni, kas visus mazuļus kā procesijā nemitīgi veda augšup un lejup pa šo spirāli Visuma vidū. Bijām nākušas, jo pie viņa gūstā it kā bija mūsu dēls, bet tā vietā no pūļa iznāca maza, eņģeļblonda, cirtaina meitenīte, mūsu bērns - meita. Ņēmām viņu pie rociņas, tumšais neko neiebilda, un caur portālu vedām sev līdzi uz savu pasauli.

***

Visuma mala. Melnā matērija sastapusies ar baltu nebūtību, mērvienībās neizmērojamas enerģiju izlādes kā balti - melni - zili zibeņi, brīžiem melnā matērija izplešas, brīžiem nebūtība aprij esošo... Neaprakstāma aina, bet pierakstīt gribējās ļoti. :)

Esmu senā, zilganām sūnām noaugušā akmens templī, pazemē, apgaismojumu dod blāvi mirdzošas sēnes un kaut kur tālu virs galvas klintī izcirsts robs. Pie sienas dubultās kāpnes (plakanas piramīdas formā pie sienas), to augšējā laukumā ir akmens durvis uz kādu tālāku zāli. Bet pie pamatnes ir apbedījuma vieta kādam senam vampīram, kuru gribu augšāmcelt. Sāku skaitīt maģiskas formulas, kam vajadzētu viņu atbrīvot. Pamazām noslīd akmens plāksnes no apbedījuma, grīda citās vietās te iegrimst, te paceļas, kamēr visa telpa, izņemot laukumu, kurā stāvu, izveidojas par augstu, gludu altāri, kura augšpusē paceļas akmens sarkofāgs un no manis pie tā ved šauras akmens kāpnes. Pamazām noslīd arī vampīru nosedzošās plātnes, paliek uz atsevišķa paaugstinājuma guļošs ķermenis, tievs un izdēdējis, satīts dzeltenīgā audeklā kā mūmija. Uz tā krūtīm saritinājusies guļ melna čūska, kas paceļ galvu, vēro mani ar aukstām acīm un sāk šņākt. Jūtu, ka esmu aizsākusi kaut ko neapturamu un ļoti bīstami, tāpēc sāku klusībā skaitīt aizsardzības vārdus sev un apvārdoju zobenu veiksmīgai cīņai un spēkam.

***

Pēc viena nesena sapņa, kurā futūristiki ārsti ar augstām tehnoloģijām aprīkotā, sudrabainā telpā pret manu gribu veica man ginekoloģiskas operācijas, kuras sīkāk aprakstīt nevēlos, lai arī ainas bija spilgtas (varu tikai piebilst, ka abi ārsti bija nevainojami skaisti, gluži vai mākslīgi veidota daile, un sazinājās ar mani telepātiski), šonakt vēroju dīvaina, citplanētiska meža (ar resniem, sēņveidīgiem kokiem) malā sēdošu meitenīti, kas vēroja zili sudrabainā mēnessgaismā slīgstošu ainavu un mīļi smaidīja. Viņa bija ļoti piemīlīga, vienīgi izskatījās savādi - balti pelēcīga āda, ļoti lielas acis, vaibsti mazliet par gludu, balti matiņi, kas pieres daļā gan bija ļoti rupji, gandrīz kā taustekļi, saņemti uz aizmuguri - cilvēka un "pelēkā" hibrīds. Kāds, kas stāvēja man aiz muguras, telepātiski teica, lai es lepojos, jo tā esot mana meita, radīta no man paņemtas olšūnas.