Ar V. spēlējam mājās. Vecāmāte pārvākusies pie tantes, Jelgavas māja tukša, tad nu mēs rosamies - tīram kaktus un jaucam ārā skapjus, viss pilns ar lupatiņām (piedurknes, nogrieztas no kāda krekla, divas kapuces, iesākti, bet nepabeigti svārki, tad pēkšņi tik daiļš jūgenstila gultas pārklajs ar magoņu motīvu, ka pat muzejs jau interesējas) kodes no jaunās kārtības šokā. Deviņdesmitgadīgais kaimiņš Vilītis, lielas ziņkārības mocīts, (nez ko mēs te daram) izdomājis braukt ar riteni apkārt kvartālam lai varētu neaizdomīgi paskatīties. Bet pabraukt var tikai skatoties taisni, acīmredzot, jo mūsu vārtu priekšā, lūrot cauri krūmiem, pamatīgi nolikās garšļaukus, vēl manas mammas suņa apriets, galīgs nabadziņš. Būsim pilnībā atkarojuši vienu istabu, rīt plānoju nokrāsot gaiši debess zilu (krāsu jau nopirku), visas vecuma smakas atkāpjas, flirts ar dzīvošanu šeit turpinās, tikai jānokārto tiesības. Tikai tas ka Jelgava, kurš gan grib dzīvot Jelgavā, no otras puses māja pa brīvu, tik labā vietā, tepat maxima un bērnudārzi, slimnīca, un vilciena pietura, un dārzs, ak, kas par dārzu - ar siltumnīcu, pilns ar manām mīļajām jāņogām un atmiņām par to ka jāravē flīzīšu starpas.