sirdnA

Rūpīgi pārlasot pēdējā mēneša ierakstus cibā, es pārsteigts atklāju neparastu faktu - tādu ierakstu nebija. Aušīgs un paviršs cilvēks nospriestu, ka esmu atklājis kaut ko līdzīgu dzīves aicinājumam un/vai man ir labākas nodarbes, nekā grabēt šai skumju ielejā. Nāciet, pasmiesimies par aušām un paviršām(?), kādas aplamības gan šie ļautiņi reizēm neizdomā!

Sāku domāt - a varbūt tiešām esmu? Nu, kas zina. Providences ceļi ir neizdibināmi un nebūs pirmā reize, kad es laižu muļķi un urbinu degunu, lai pēcāk uzzinātu, ka esmu bijis fantastiski slīpēts un rafinēts kā nezin kas.

Tomēr, vēlreiz pārlasot pēdējā mēneša ierakstus cibā un ar pārsteigumu konstatējot, ka tiešām, ne pušu plēsta vārdiņa, ne zilbītes, ne pieturzīmītes, es sapratu, ka šim lietu stāvoklim jādara gals.

No otras puses, ir sakrājies tik daudz lietu, ka nav, ko teikt. Baurojošais dzērājs, kurš Varšavas centrālajā stacijā trijos naktī izpildīja Go West ir saplūdis ar manu piparu maniakālo tieksmi augt, par spīti salam, sausumam un kaķim, kuri tos apkaro caurām dienām. Un jūs zināt, ko es atradu zem linoleja dzīvojamā istabā? Es arī nezinu, un kuru tas vispār interesē, izņemot manus nākotnes biogrāfus?

Viss ir nieki un dzīšanās pēc vēja, un novembris ir vēss un pelēks.

Līdz nākamai reizei!