sirdnA

Viens ģeds bija inteliģents, tas ir, atzīts par kaŗam nederīgu. Otrs nebija inteliģents, bet bija gudrs: sapīpējās zīda zeķes, tiesa, diezgan cītīgi un plaušas sabeidza neatgriezeniski, bet visviens nodzīvoja līdz deviņdesmito beigām, nevis krita par dzimteni.

Vecāsmammas brālis bija leģionā un palika, un viens vecvectēvs drusciņ pamaisījās pa Brīvības cīņām, ne tik daudz, lai īpaši izkaŗotos, bet gana daudz, lai viņam pēc tam zemi kā kaŗa veterānam piešķirtu. Tie tad ar man ir vienīgie radinieki, kam bijusi tā neiedomājamā laime cīnīties par dzimteni. Vēl brālēnu iesauca armijā, kad Afganistānā lietas notika, bet tas jau bija uz beigām un viņu nekur neaizsūtīja.

Toties man Valmierā bij trīs kaimiņi, kas bij kaŗojuši -- viens joprojām ir sveiks un puslīdz vesels un savulaik aizgāja līdz Berlīnei (bet viņš šodien nekā īpaši nesvin), otrs bija leģionā un trešais Korejā.