Tue, May. 19th, 2015, 03:39 pm

Padomju laikos nekā nebija, bet visu varēja dabūt. Piemēram, mango sula. Kad tētuks pēc kārtējā plosta pamodās Jelgavas ātrajā palīdzībā ar sašūtu galvu (mēs tolaik pie Kuldīgas dzīvojām, mhm) un steidzīgi (imho, pa logu) emigrēja mājās, viņš tomēr tika iespundēts slimnīcā. Māmuļa, savukārt, nezkāpēc un es nestādos priekšā, no kurienes, sagādāja viņam mango sulu.

Kur viņa, ellē, to dabūja? Es tajos laikos biju divreiz mūžā redzējis banānu, kādi vēl mango mūsu nekurienē pa kreisi?. Kā arī, piezīmēšu, tā bija īsta sula, nevis tas ābolu un apelsīnu sulas atjauktenis, ko viņi mūsu dienās uzdod par mango sulu.
 Leave a comment | 34 comments

Tue, May. 19th, 2015, 07:54 pm
[info]nova

es lieliski viņus visus atceros pēc attieksmes maiņas. kad nomira pirmais, tb, Brežņevs, bijām šokā, sajūta bezmazvai ka personīgais vectēvs nomiris un mēs bārenīši. tad pēc gada nomira Čerņenko, tas šķita necienīgi ātri. un tad nomira Andropovs, un par šo mēs jau ieņirdžām (visas bēres taču bija skolā aktu zālē jāskatā pa televizoru, visai skolai) un uzjautrinājāmies no sirds.
Parent - Thread - Reply

Tue, May. 19th, 2015, 10:52 pm
[info]tipa75

Es svinīgajā līnijā par godu Andropova bērēm noģību, man učenes zem deguna grūda ožamspirtu un mierināja, ka nevajagot tomēr Tik traki pārdzīvot.
Parent - Reply