Tue, May. 19th, 2015, 03:39 pm

Padomju laikos nekā nebija, bet visu varēja dabūt. Piemēram, mango sula. Kad tētuks pēc kārtējā plosta pamodās Jelgavas ātrajā palīdzībā ar sašūtu galvu (mēs tolaik pie Kuldīgas dzīvojām, mhm) un steidzīgi (imho, pa logu) emigrēja mājās, viņš tomēr tika iespundēts slimnīcā. Māmuļa, savukārt, nezkāpēc un es nestādos priekšā, no kurienes, sagādāja viņam mango sulu.

Kur viņa, ellē, to dabūja? Es tajos laikos biju divreiz mūžā redzējis banānu, kādi vēl mango mūsu nekurienē pa kreisi?. Kā arī, piezīmēšu, tā bija īsta sula, nevis tas ābolu un apelsīnu sulas atjauktenis, ko viņi mūsu dienās uzdod par mango sulu.
 Leave a comment | 34 comments

Tue, May. 19th, 2015, 05:05 pm
[info]antons_v

Ha! Esmu rindā pēc vīnogām stāvējis metrus 300. Izsiedza papīra turzās, pa 2 kg cilvēkam.

Marksa iela = Ģertrūdes iela.
Parent - Thread - Reply

Tue, May. 19th, 2015, 07:38 pm
[info]le_minga

agha - tāpat kā kafijas zaļās pupiņas, kuras pašam pēcāk mājās bija jāgrauzdē, jāmaļ, lai dabūtu kaut ko līdzīgu kafijdzērienam (garšoja pretīgi, pēc pelējuma)
Parent - Thread - Reply

Tue, May. 19th, 2015, 08:02 pm
[info]antons_v

Jā, tās pupiņas!!! Kā vecāki ņēmās ar grauzdēšanu, tas nebija aprakstāms.
Parent - Reply

Tue, May. 19th, 2015, 09:53 pm
[info]aizliegts_v

Ir nācies arī stundu pēc kilograma desas stāvēt, njā :/
Parent - Reply