Wed, Apr. 23rd, 2014, 10:43 am

Runājot par literatūru, Astrīda Lindgrēna zināmā mērā rullē. "Brālītis un Karlsons" bērnībā mani tā aizgrāba, ka es izrakstīju no grāmatas laukā fragmentus, lai varētu nesāt līdzi kabatās, pati grāmata bija par lielu. Kaut kādi seši gadeļi tad bija. Sālsvārnas salas vasarnieki mani aizgrāba dažus gadus vēlāk, līdz pārrakstīšanai gan lietas nenonāca.

No otras puses, Ronju vecenīte varēja arī izlaist, brāļi Lauvassirdis bija pārlieku gōtiski un makābri, savukārt pie Mio, manu Mio man uznāca vēlēšanās dedzināt mājas un dziedāt jautras dziesmiņas. Nebija jau tik slikti, īvulais bruņinieks Kato un visas štelles, par to nekādu pretenziju. Moments, kas mani sarūgtināja, bija metode, kā to sīko murmuli apmācīja spēlēt Pāna flautu, vai nu kā to grabažu sauc. "Pajem to ķetnās un sasildi ar savu elpu". A pa purnu? Vēl varēja ieteikt "atrast Savu Centru", "ļaut sevī Uzplaukt Varavīksnes Dārzam" vai "Dabas Gari parādīs tev Pareizo Ceļu", idiots.
 Leave a comment | 27 comments

Wed, Apr. 23rd, 2014, 11:20 am
[info]antuanete

Jāatzīst, ka neesmu lasījusi ne Karlsonu, ne Pepiju - bērnībā šo grāmatu nebija mājās, pēc tam īsti pat negribējās lasīt, jo man vispār nepatīk literāri darbi, kuros varoņi nonāk kaut kādās neveiklās situācijās.
Ronja patika, Brāļi Lauvassirdis arī (beigās taču ir skaidrs, ka viņi nonāk nākamajā pasaku valstībā, vai ne?), Mio - arī nebija iebildumu, kaut gan kopumā stāsts tāds žēlīgāks, nekā Ronja un Lauvassirdis.
Thread - Reply

Wed, Apr. 23rd, 2014, 11:26 am
[info]sirdna

imho, Pepija nemēdza nonākt neveiklās situācijās, jo viņai bija trīs absolūti ieroči - superspēks, ar kuru atspārdīt jebkuru, čemodāns ar zeltu, jeb vairāk naudas, nekā visai tai pilsētai kopā bija sapņos rādījies, abet kāposts mūsu dienās ir spēks. Kā arī no pirmajiem diviem izrietošs trešais ierocis - totāla bezkaunība, jo neviens, ieskaitot policijas snaiperus, tai sīkajai neko nevarēja padarīt.
Parent - Reply

Wed, Apr. 23rd, 2014, 11:31 am
[info]rediiss

jā, pasaku valstībā, kā tad
Parent - Reply