sirdnA

Reiz lasīju viena ārzemnieka pārspriedumus par to, ka latvieši ir īgņas un rūgumpodi. Neapskatīsim faktu, ka jamais dzīvojās pa Rīgu un precīzāk būtu bijis teikt, ka krievi ir īgņas un rūgumpodi. Tas nu tā.

Viena no viņa spožajām idejām, kā "satuvināties" ar kaut jel ko, bija piesieties suņu īpašniekiem, kuri izveduši savus zvērus nolikt kluci. Teorijā pietiek suņa īpašniekam pateikt: "Vaj, ku muks cunīc!" un nevīstoša draudzība ar bārbekujiem, kopīgiem ceļojumiem, bērnu savstarpēju izprecināšanu un bērēm kopējā zārkā ir garantēta. Praksē īblis, kurš sešos no rīta mēģināja uzmākties bezvainīgiem cilvēkiem, tika atšūts sev par lielu īblisku pārsteigumu.

Ko es ar to gribēju teikt? Da neko. Vienkārši no rīta klumpačoju gar viena akmens veča galvu, kas izrādījās Sudrabu Edžus, un izdzirdēju pāris suņotājus tīri draudzīgi sarunājamies. Angliski, ar Ņujorkas akcentu. Ko arī vajadzēja pierādīt.