sirdnA

Hm.

Tālāk ir vervelēšana, bez sakara un domas. Jautājumi bez atbildēm un otrādi. Auksts, ziniet.


Pa ausu galam dzirdēju, kā kaut kādi politiķi izpildījušies skolās, kur mēģinājuši iedvest domu, kāpēc vajadzētu mācīties. Nābadziņi, man viņu žēl. Nepateicīga misija. Zirgi ir pievesti pie ūdens, nu un tālāk? Viņiem tagad lasa lekciju par ūdens pozitīvo ietekmi, bet dzert viņiem tāpat negribas. Bērnībā es nezināju, par ko kļūt, bet skaidri zināju, ka par skolotāju ne.

Jaunēklis palūdza "nopirkt kādu interesantu grāmatu". Interesanta, tas ir daudz bildes, vēlams ar uguni bezdošiem pokemoniem. Plikas jumpravas vēl neliekas aizraujošas. Mājās plauktā stāv Brīnumzemes sērija, vienīgie kuri tās ir lasījuši, ir vecāki. Aiz savas neprāta aizrautības nopirku Kestnera "Trīs dvīņus". Vairāk tā nedarīšu. Tās nav pērles cūkām, tās ir auzas traktoram. Pilnīgi liekas.

Attieksme un interese, imho, to neiemācīs skolā vai vēl kur. Es pat nezinu, no kurienes tās rodas. No kaut kāda kompleksa, no kaut kādām paralēlām un nesaistītām lietām, no kaut kāda miljona sīkumu? Nezinu. "Mēs savā laikā" arī neder. "Manā laikā" es izurbu pusi ciema bibliotēkas, kamēr kolēģi man stāstīja, kā es neko no dzīves nesajēdzu. Es pat neapvainojos, man bija interesanti un viss. Vai arī tomēr apvainojos.

No kurienes tā attieksme rodas? Pie tam tā nav nekāda štrunta lieta, par to naudu maksā nepajokam. Es esmu ne visai dziļš speciālists, vairāk no tiem seklajiem. Bet klienti mēdz būt aplam laimīgi ar mani un pat tīko sadarboties arī tad, kad izprovēti citi, par mani reizes divas trīs gudrāki un dziļāki speci. Pats nesaprotu, kāpēc. Man gan ir teorija. Es nemēdzu apvainoties par stulbiem jautājumiem, es dvēselē nedēvēju klientu par kretīnu un viņa uzdevumus par idiotisma kalngalu. Tas patiesībā ir mans trūkums, es zinu. Nav pašapziņas, tā nu arī klausu, ko man saka. Augsti nevērtēju savu laiku (a cik man tā laika vispār ir...parēķināju, 500 mēneši, maksimums. Drīzāk kādi 300). Reizēm cilvēkus vajag izlamāt un tad es tiešām nekur nederu. Bet reizēm cilvēkiem patīk, kad pret viņiem jau ar pirmo sekundi neizturas kā pret staigājošām traka suņa mēslu čupām. Varbūt.

Attieksme, tāda smalka lieta, kā volframa pavedieni.

Tas pats jauneklis stiepj piezīmes no skolas un es nesaprotu, ko lai dara. Pimdien sarakstīta kaudze, par mēdīšanos un vispār necieņu pret skolotāja darbu. Un? Kā cilvēkā dabū iekšā cieņu? I have no fucking idea. Otrdien atkal piezīme. Jaunekļa teorija - gājis prasīt skolotājai, kā jāpilda uzdevums, ir aizsūtīts sēdēt bez atbildes. Skolotājas teorija - neko nedara, kad jautā, kur uzdevums, nebalsī kliedzot. Es piekrītu gan skolotājai, gan jauneklim, abi ir jauki cilvēki. Kuru man tagad izlamāt? Kā lai es zinu, kas klasē notiek? Kam lai es ticu? Nezinu. Jauneklis var būt izcili kaitinošs personāžs, to es zinu. Un?

Man plauktā stāv skolas laika dienasgrāmatas, tās, ar atzīmēm, stundām, piezīmēm. Jā, es zinu, par to ir jākaunas. Jauneklis pieprasīja redzēt, kāda man ir bijusi 3.klasē. Šķirstīja un sajūsmā atrada vienu piezīmi, kurā bija teikts, ka neprotu stundā uzvesties. Vienu pa visu gadu. Labi, ka nepaprasīja vēlāku gadu dienasgrāmatas, man liekas, tur bija vairāk sliktu atzīmju un piezīmju. Man tādas bija, aha. Tagad varu ar to lepoties un pie sevis apmierināti berzēt roķeles, ka pietika veiksmes nepelnīt apaļus pieciniekus. Tad no kauna būtu zemē jālien.


Tas viss ir nieki un dzīšanās pēc vēja. Toties, kad es vakar iedzēru asinsspiediena tableti, pa vienu dienu zaudēju 2 kg svara. Spēks, ne?