sirdnA

Ekoloģija, kā zināms, sastāv no atkritumiem un par tiem ir jārūpējas, ka vai dieniņās.

Piemēram, mūsu ģimenes bīstamais atkritums (ledusskapis) jau pirms laba laika bija uzmetis pekas gaisā. Būdami apzinīgi pilsoņi, atvēzējāmies to nodot, kā piedienas, bīstamu atkritumu savākšanas punktā, kur ledusskapi ieslēgs roku dzelžos un iespundēs. Dažādu iemeslu dēļ tādam varoņdarbam labu laiku neatradās vieta mūsu dzīvē, tomēr beidzot tas brīdis bija klāt.

Internetā vēstīts, ka leckapi var nodot pie Spices, iekš sarkana konteinera. Konteiners ir pazīstams, šo to bīstamu esam tur nogādājuši jau agrāk. Internets pie viena apgalvo, ka sestdien tas konteiners šancē līdz pat 14:00. Aizbraucu uz turieni pusdivos. Izrādās, ka viens netīrs leikoplasta gabals ieliek internetam vienos vārtos, it īpaši, ja tas ir uzlipināts uz skaitļa "14" un uz tā uzķēpāts "13". Pie tam sarkanais konteiners stāv vaļā, līdz ar ko man nav nekādu problēmu tur iebāzt ledusskapi pašam, nevis gaidīt mistisku pieņēmēju. Tomēr, kā krietns pilsonis, es nevaru nodot atkritumu, ja to neviens nepieņem, pie tam pastāv varbūtība, ka man par krietnumu iedos medaļu vai tēkreklu, savukārt par mēģinājumu nodot atkritumus nelaikā mani bargi sodīs. Iztēlē jau redzu, kā Spices meitenes, kuras kūpina savas zārkanaglas konteinera redzamības zonā, vēlāk tiesā liecina pret mani un tabakas sagrauztās balsīs brēc pēc augstākā soda mēra. Tas ir baisi un es ripinu mājās, cieši apņēmies atbraukt otrdien, kad leikoplasta gabals pieļauj iespēju strādāt līdz 19:00.

Otrdienas vakars ir tumšs, auksts un lietains, piemērots bīstamu atkritumu izmešanai Gaujas Nacionālajā parkā, lai vismaz kaut kā atriebtos dabai. Aizbraucu līdz konteineram, kur, pilnīgi dabiski, neviens pat netaisās atrasties. Vienīgās pārmaiņas no sestdienas ir žoga fragments, kas nolikts priekšā konteinera durvīm. Zvanu pa visiem telefoniem, kuri norādīti uz konteinera, dabiski, ka neviens ar mani nerunā. Nolādu likteni. Sazinos ar ģimenes pavardu, pavards saka, ka pie Mola arī ir tāds konteiners. Ripinos prom, mēģinu aptvert, kur atrodos es un kur ir Mols (es tur esmu bijis pusotra miljona reižu, bet ciešu no topogrāfiskās idiotijas).

Ripinos, mašīnu daudz, kustība lēna. Kādā brīdī man apnīk šī nodarbe un es nolemju kļūt par sabiedrības ienaidnieku #1. Braukšu atpakaļ uz Spici, izmetīšu ledusskapi pie konteinera un lai Viņi iet Dēt!

Konteiners pa šo laiku ir kļuvis pavisam interesants.

Pavērtajās durvīs ielīdis kāds jaunēklis, kurš nezkādā sakarā klimst pa konteineru ar mobilo telefonu un pēta elektriskās plītis. Jaunēklis neizskatās pēc sevišķi autorizēta pieņēmēja, bet es esmu apņēmies būt sabiedrības ienaidnieks un nemaz nepainteresējos, kas tu, ībli, tāds esi, ko te dari un kur liki pieņēmēja līķi. Jaunēklis mazliet apmulst, kad es šo pamatoto jautājumu vietā ierunājos par ledusskapi, tomēr īstus pretargumentus neatrod un pat palīdz man to ienest konteinerā. Jamais tusnī un prāto, ka šito ledusskapi tak var pārdot, kāpēc jāmet ārā? Es viņam paskaidroju, ka pārdot bīstamo atkritumu nebūs ētiski, jamais nestrādā.

Nezinu, varbūt viņš tiešām nemēģinās to pārdot.


Tāds garš teksts sanāca. Par briesmām, par noziegumiem, par ētiku, morāli, ekoloģiju un pelēko rudeni.