Viena no apnicīgākajām un garlaicīgākajām lietām ir izklaide. Jebkas - aizraujošākā grāmata, smieklīgākie joki, krutākā mūzika, satriecošākā filma un karstākais porņuks - pēc xdesmitās reizes atkārtošanas apriebjas kā rūgta nāve. Un vienīgais glābiņš ir nākamā grāmata, joks, mūzika, filma vai porņuks. Un tā uz riņķi līdz organisms sadeg no pārslodzes. Jo, piezīmēsim, izklaide nav atpūta.
Ir jau izņēmumi, bet tad apakš izklaides ir paslēpies kas cits. Neatceros precīzo ciparu, bet mana vecmāmuļa esot 26 (vai 43? goda vārds, neatceros) reizes skatījusies "Mūzikas skaņas". Nu to, par Šveices ziņģējošo ģimeni. Bet tā esot visas vecās dāmas darījušas tolaik. Sociālā protesta forma, tā teikt. Es to filmu esmu skatījies vienreiz, vairāk man nebija dvēseles spēku to izturēt. Toties "Friends" seriālu vēl varu sagremot pa dažām sērijām ik vakarus, to ir daudz un tās vēl nav paguvušas iecepties manās kaulu smadzenēs.
Kā jau teicu, izklaide nav atpūta, bet pārstāt nedrīkst, jo tad mūs gaida dabas likumi. Tie mums liek dzīvot ritmā - pa dienu rukāt, pa nakti pampt un reizēm nedarīt ne velna. Tas ir kā svārsts - pavelkam uz vienu pusi un jamais aizplivinās uz otru, pie tam, jo ilgāk uzturam sevi vienā pusē, kur ir smiekli, jautrība, skudriņas pa muguru un tauriņi vēderā, jo ilgāk mūsu dzīves pendelis pavadīs otrā pusē, kur nav ne velna no minētās laimes, toties ir pa pilnam tās pretstata.
No kā mēs secinām, ka nekļūdās tikai tas, kurš neko nedara un kurš nelīksmo no sirds, nekad arī nebēdāsies. Jamo dzīves pendelis glīti nokarājas uz pussešiem.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}