Neapskatot tēmu par to, kas tad tā "dzīve" tāda ir, un kad jamā sākas vai beidzas, es tā vairāk par tām zināšanām. Bai ze vei, kad pabeidzu videni, man medāli iedeva par labu mācīšanos, tā ka puslīdz autoritatīvi varu teikt, ka personīgi man tās skolas zinības līdz šim nav bijušas vajadzīgas galīgi nemaz. Fizika, ķīmija, latviešu valoda/literatūra, ģeogrāfija, vēsture, matemātika, bioloģija, astronomija, rasēšana, zīmēšana, dziedāšana - nekam nenoderēja. Valodas es iemācījos pats (krievu no televizora, angļu no kompjūterspēlēm). Kam to visu vajadzēja? Vai mana bērnība bija nevis vienkārši nelaimīga, bet vispār 100% idiotiska?
Ne, nebija vis.
Kāpēc? Tāpēc, ka kačāties vajag, lai stiprs būtu! Un smadzenes tāds pats muskulis arī ir, ja runājam par trenēšanos.
Reiz biju ekspedīcijā uz sporta zāli. Ahdies. Padsmit puslīdz adekvātu cilvēku sasēdušies jocīgās pariktēs un staipa kaut kādas troses ar atsvariņiem. Aptupušies kaut kādām stalažām, min pedāļus un pat neievēro, ka nekustas. Bija pat eksemplāri, kas savā vājprātā skrēja uz vietas. Neko stulbāku pat iedomāties nevar. Naher tas viņiem DZĪVĒ vajadzīgs?
Izrādās, ka vajag. Šīs bezjēdzīgās nodarbes, kā izrādās, nostiprina organismu. Un tāds nostiprināts organisms var iziet tai "dzīvē" un darīt to, kas nu kurā momentā vajadzīgs. Nostiprinātiem organismiem sanāk labāk, nekā nenostiprinātiem.
Un ar ko tad skola savādāka? Nē, labie ļaudis, skola nav vieta, kur sagatavo "dzīvei", tāpēc ka "dzīve", viltniece tāda, ir viens ellīgi mainīgs objekts, nekad tu nezini, kurā no viņas daudzajām pakaļām tu nonāksi, un kādas būs trepītes, pa kurām tu no tām izrāpsies. Neviena skola dzīvei pakaļ neizskraidīs, tas nav iespējams. Vienīgais, ko skola var piedāvāt - mentālo trenažieru zāli. Npadsmit mācību priekšmetus, kuros iesēdina bērneļus un sāk locīt, mocīt, staipīt un grūstīt viņu smadzenes. Lai šīs strādā. Lai pierod apstrādāt informāciju, lai pierod iekalt, izprast, apdomāt. Trenēties "dzīvei".
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}