sirdnA

Sen jau bija lasīts...varbūt redzēts. Man patika



Sencīšu audzināšana
(īsa rokasgrāmata bērniem vecumā no 5 līdz 105 gadiem)

Grāmatas autors, pazīstams jaunais psihologs, kurš viens pats ir uzaudzinājis savus vecākus, sniedz lasītājiem padomus viņu audzināšanā. Grāmata būs noderīga gan bērniem, gan viņu vecākiem, ja viņi jau prot lasīt tādas lietas.

Autora priekšvārds

Bieži nākas dzirdēt: “Man ir tādi slikti vecāki! Viņi ir pilnīgi neaudzināti, neprot uzvesties, viņi runā pretī, nerēķinās ar citu cilvēku viedokli, rīkojas bezjēdzīgi un izaicinoši, tīši dara visu , lai mani nokaitinātu un pastāvīgi sarūgtina mani ar savu uzvedību”.

Es uz to atbildu, ka ideālu vecāku nav. Bet vai jūs esat veltījuši daudz laika vecāku audzināšanai? Vai esat mēģinājuši viņus saprast? Vai esat mēģinājuši uzzināt, kā tad dzīvo jūsu sencītis, kādas ir viņa problēmas un sapņi, ko viņš grib sasniegt dzīvē? Ja nē – tad ko jūs gribat? Vecāku audzināšana ir ilgs un grūts darbs, vecākus vienā dienā neizaudzināsiet. Ar vecāku audzināšanu nedrīkst nodarboties tikai reizēm, kad ir brīvs brīdis, brīvdienās vai pirms aiziešanas uz skolu. Šim svarīgajam darbam ir jāvelta daudz laika, savu vecāku audzināšanā jāiegulda visa sava dvēsele, un tikai tad darbs nesīs augļus un jums nebūs jānožēlo pazaudētais laiks. Kā to panākt praksē? Par to es arī pastāstīšu savā grāmatā.

Sencīša psiholoģijas pamati

Sencītis ir jūtīga un ievainojama būtne. Prakse liecina, ka sencīši nav pielāgoti dzīvei, bieži nesaprot tās noteikumus, viņi ir naivi un bailīgi. Jūsu galvenais uzdevums ir palīdzēt sencītim tikt galā ar savām bailēm.

Piemēram, jūs gribat atstāt sencīti uz pāris dienām, lai kopā ar draugiem dotos pārgājienā. Sencīši šādos gadījumos sāk niķoties, kliegt, dauzīt kājiņas un pat raudāt. Nevajag uztraukties, tā ir parasta reakcija. Reti kurš sencītis ir pietiekami patstāvīgs, lai ilgāku laiku paliktu vienatnē. Šis ir ārkārtīgi nepiemērots brīdis sencīša audzināšanas uzsākšanai – pārbiedētais un ietiepīgais sencītis šādās reizēs ir kurls pret saprāta argumentiem. Satraukums un vēlme uzstāt uz sava ir kā mūris, kas viņa prātu noslēdzis no visas pasaules. Kā rīkoties šādā situācijā?

Pirmkārt, nekad nedrīkst kliegt pretī sencītim, piecirst kāju vai, tas vēl trūka, raudāt. Esiet pieaugušāki un saprātīgāki! Izturieties ar pašcieņu, jūsu valodai jābūt mierīgai, pārliecinātai, skaidrai un vienkāršai, lai sencītis spētu jūs saprast. Nelietojiet sarežģītus terminus, kuru nozīmi jūsu sencītis var vēl nezināt : “ahūnais tusis”, “tikai lohi bremzē”, “aplauzāt kaifu” un tā tālāk. Runājiet ar sencīti viņa valodā, tad viņam būs vienkāršāk jūs uzklausīt.

Otrkārt, nekādā gadījumā nesarunājiet sencītim rupjības, nesauciet viņu nelabos vārdos – tas nav pedagoģiski un neradīs vajadzīgo audzinošo efektu. Turklāt viņš var iegaumēt šos vārdus un sākt tos vietā un nevietā izmantot sarunās, šādi gadījumi nav reti. Izturieties uzmanīgi un labvēlīgi pret iespītējušos sencīti. Tomēr ievērojiet, ka pārlieku dūdot arī nevajadzētu.
Ja sencītis sāk lielīties ar savu vecumu un noniecināt jūsu mazāko gadu skaitu, tad paskaidrojiet, ka viņam nav taisnība. Sakiet, ka Gaidars 14 gadu vecumā komandēja veselu pulku un vecums viņam netraucēja, kamēr sencītis savos gados pulku vēl nekomandē (ja sencītis ir pulkvedis, izdomājiet citu piemēru).
Atcerieties, ka sencīši vienmēr būs sencīši, un, pat ja jums ir pāri 40 gadiem, viņi vienalga uzvedīsies kā sencīši, protams, ja viņi jums ir nepareizi audzināti.

Treškārt, vajag skaidri apzināties, kas šajā brīdī notiek sencīša galviņā, kādi motīvi nosaka viņa uzvedību, un rīkoties saskaņā ar tiem. Piemēram, gadījumā ar pārgājienu, sencīši visbiežāk izjūt bailes, ka ar jums kaut kas notiks un viņi paliks pavisam vieni. Sencītis var spītēties arī vienkārši tāpat, lai uzstātu uz sava un pašapliecinātos. Iespējami arī citi iemesli – varbūt sencītim tieši šajās dienās vajadzīga jūsu klātbūtne mājās, varbūt viņš cer uz jūsu palīdzību, ka jūs ar viņu kopā pastaigāsiet pa veikaliem un uzspēlēsiet kartupeļu ravēšanu un tā tālāk. Katrā gadījumā jūsu rīcībai jābūt adekvātai. Pirmajā gadījumā ir jānomierina sencītis, jāpaskaidro viņam, ka ar jums nekas nenotiks un ka jūs drīz atgriezīsities. Otrajā gadījumā sencītim jāpaskaidro, ka nav labi būt egoistam. Var iet arī citu ceļu – piekāpties dažās lietās, ļaut sencītim pašapliecināties un apmierināt dažas viņa kaprīzes, bet tikai tā, lai tas neietekmē jūsu aizbraukšanu. Trešajā gadījumā iespējams, ka jums vajadzētu palikt mājās. Galu galā, ja jūs sencītim esat tik ļoti vajadzīgi tieši šajā dienā, tad no jūsu puses būtu neglīti pamest viņu vienu (vai otra sencīša kompānijā) tik grūtā brīdī. Pastaigājieties ar viņu, uzspēlējiet kartupeļu ravēšanu. Pie tam nevajag uzvesties augstprātīgi, skaidrot, cik muļķīga ir kartupeļu spēle, un ka vienalga izaugs tikai trīs gabali, tāpat kā pagājušā vasarā, un ka jūs spēlējaties tikai, lai izklaidētu sencīti. Ja nevarat no sirds paspēlēties ar sencīti, tad esat nekur nederīgs audzinātājs!

Turpmākajās nodaļās mēs detalizēti izskatīsim sencīšu audzināšanu.

Sencīšu bailes

Vecāku bailes ir atsevišķas sarunas temats. Tās ir tik daudz un dažādas, ka šajā nodaļā mēs pakavēsimies tikai pie pašām tipiskākajām.
Bailes no vēla laika. Vienas no pašām izplatītākajām sencīšu bailēm. Tās sakņojas laikos, kad cilvēki dzīvoja alās, no kurām iziet nakts laikā bija visai bīstami. Tāpēc vēl mūsu sencīšu senči baidījās par mūsu senčiem, kad tie izgāja medībās un vakarā vēl nebija atpakaļ – vai tikai mamuti nav viņus nokoduši? Mūsu dienās mamuti ir izzuduši, bet sencīšu bailes ir saglabājušās. Tāpēc vairums sencīšu līdz ar tumsas iestāšanos un vakara televīzijas raidījumu iesākšanos sāk uzvesties nemierīgi un reizēm izdara kādas savādas lietas, piemēram, zvana jūsu draugiem vai policijai. Savu rīcību sencīši parasti nespēj skarīgi paskaidrot. Viņu tipiskā atbilde ir: “Pulkstenis ir vienpadsmit vakarā, tevis vēl nav, ko citu man darīt?”
Blēņas ar zvanīšanu ir jānovērš savlaicīgi. Ja policijas numuru sencīši ir ielāgojuši, tad jūsu draugu telefonu numuri var nonākt viņu nerātnajās roķelēs tikai jūsu neuzmanības dēļ. Neatstājiet piezīmju grāmatiņas un mobilos telefonus redzamās vietās, ja izejat no mājām un atstājat vecākus nepieskatītus. Ja sencītim ir ļoti izteiktas bailes no vēla laika, viņš katru reizi piesienas jūsu draugiem un jums par viņa uzvedību pēc tam nākas sarkt, pierakstiet telefona numurus īpašā veidā, piemēram, samainiet vietām divus ciparus. Jūsu sencītis ātri atmetīs savu kaitīgo ieradumu, kad būs dažas reizes pamodinājis nepazīstamus cilvēkus ar vārdiem :”Sveiki, es esmu Anniņas mamma!” un uzklausījis nepazīstamo cilvēku domas šajā sakarā.

Tomēr tā jau ir galējība. Audzināšanas nolūkos ir jāpieradina sencīši pie pacietības un miera. Viņiem mierīgi jāpasaka, ka aizejat un atgriezīsieties tikos un tikos. Nosauciet precīzu pārnākšanas laiku un sencītis uzreiz kļūs mierīgāks. Ja kavējaties, noteikti piezvaniet sencītim un nosauciet jauno pārnākšanas laiku. Ievērojiet, sencīši ir ļoti zinātkāri, tāpēc jau iepriekš pasakiet viņiem, kur jūs dodaties. Pat ja ejat vienkārši pastaigāties, nosauciet ielas, pa kurām iesiet un pastaigas mērķi, piemēram, paskatīties uguņošanu. Mērķi un maršrutu var arī neievērot līdz pēdējam sīkumam, tomēr pavisam melot nevajadzētu. Sencītis arī var iemācīties melot un tas jums sagādās daudz nepatikšanu. Kaut arī reizēm bez tā neiztikt. Ja jūsu sencītis ir no nemierīgajiem, nesakiet tās vietas telefona numuru, uz kuru ejat, sakiet, ka nezināt, vai arī ka tur dzīvo sencīši, kas agri liekas gulēt. Lai nomierinātu sencīti, apsoliet piezvanīt viņam un tiešām piezvaniet, parunājiet ar viņu kaut pavisam nedaudz. Sarunai nav jābūt ilgai, tās īsumu jāpskaidro tā: “Es vairāk nevaru runāt, šis ir svešs telefons”. Piekritīsiet, ka arguments ir dīvains, tomēr uz sencīšiem tas iedarbojas.

Bailes no ļaunā. Atšķirībā no bailēm no vēla laika, šai gadījumā sencītis skaidri zina baiļu iemeslu. Viņš var baidīties, ka jūs saslimsiet, nonāksiet sliktā kompānijā, kļūsiet par narkomānu, par sencīti, pametīsiet skolu, universitāti, maģistratūru. Bailes var būt visdažādākās, bet jūsu uzdevums ir saprast sencīti un nomierināt viņu. Paskaidrojiet, ka bez cepures jums tāpat ir silti, ka jūsu draugi ir lieliski cilvēki, izstāstiet kādas labas detaļas par viņiem un viņu sencīšiem (sencīšiem patīk klausīties par vienaudžiem), parādiet nesadurtās vēnas (tas pārliecinās sencīšus, ka jūsu kompānija nesmēķē marihuānu), paskaidrojiet, ka ja jūs līdz šim neesat pametis skolu, universitāti vai maģistratūru, tad arī netaisāties to darīt. Precīzus padomus te nevar dot, mēģiniet atrast savu pieeju sencītim.

Bailes no nezināmā. Sencīši ir ļoti viegli iespaidojami un jūtīgi. Tomēr viņi vēl maz zina par pasauli un baidās no visa, ko nesaprot. Sencīši vienmēr ļoti uzmanīgi seko visam, kas ar jums saistīts, ievērojot un apdomājot visādus sīkumus. Tas ir normāli. Jūsu uzdevums ir pacietīgi un saprotami izskaidrot sencītim, ka:

1) katram ir tiesības uz savu gaumi, pie tam būtu ļoti dīvaini, ja jūsu gaumes pilnībā sakristu;

2) jūsu gaumē nav nekā nedabiska, tagad tā ir moderni un visi tā dara. Uz daudziem sencīšiem arguments “visi” nezin kāpēc iedarbojas. Parādiet sencītim labu rakstu no viņa iecienītās avīzes, kur ir stāstīts par jūsu mūziku un gredzentiņu jūsu degunā;

3) jūsu gaume ne ar ko nav sliktāka par sencīša gaumi.

To pierādīt ir grūti, tomēr iespējami. Grūti tāpēc, ka daudz sencīši naivi seko principam “kas nav mans, tas ir nepareizs”. Ja runa ir par mūziku, tad parastais sencīša arguments ir: “Kā var klausīties tādu preteklību?”. Ievērojiet – “preteklība” ir epitets. Nav saprātīgi uz to atbildēt ar citu epitetu: “Jo tas ir reāli kruta!” Esiet gudrāks, lai sencītis kopā ar jums padomā un saprot sava viedokļa absurdumu. Palūdziet viņam paskaidrot, ko tieši viņš sauc par “preteklību”, lūdziet paskaidrojumus, līdz viņš norāda jums kādu konkrētu detaļu, piemēram “stulbi vārdi” vai dziedātāja “idiotiskais paskats”. Uzziniet, kāda stila mūziku ir iecienījis pats sencītis un atrodiet šajā mūzikas stilā dziesmu ar vēl stulbākiem vārdiem un vēl idiotiskāka izskata dziedātāju – parasti to izdarīt ir visai vienkārši.

Pilnvērtības komplekss

Sencītis bieži cieš no pilnvērtības kompleksa. Tas izpaužas kā tieksme nodemonstrēt, ka viņš ir galvenais un visu darīt tikai sev pa prātam. Atcerieties – sencīti nevajag izlutināt, bet arī pārmērīga stingrība neder. Uzreiz izlemiet, kādas sencīša kaprīzes jūs esat ar mieru apmierināt, un kādas ne. Mēģiniet pēc iespējas vairāk piekāpties sencītim sīkumos, bet sev svarīgos jautājumos rīkoties pēc saviem ieskatiem. Sastādiet tēmu sarakstu, kādās jūs varat lutināt sencīti, un kādās jums ir jāieaudzina viņā cieņa pret otru cilvēku, dariet šos sarakstus zināmus sencīšiem, un turpmāk sekojiet šiem sarakstiem. Sencītim ir jāizstrādājas refleksiem tajās tēmās kur viņš nedrīkst niķoties. Izvēloties vajadzīgās tēmas (sākumam vienu vai divas), pārliecinieties par to pareizību un sāciet audzināšanu. Iemācieties pastāvēt par savu. Nekādā gadījumā neļaujiet sencīšiem sist jūs ar rociņām un vispār pielietot pret jums spēciņus. Nesitiet sencīšus! Mierīgi paskaidrojiet viņiem, ka viņi uzvedas nepareizi un paskaidrojiet, ar ko tas viņiem var beigties tuvākajā nākotnē (piemēram, ar jūsu aiziešanu no mājām uz noteiktu termiņu). Nedodiet neizpildāmus solījumus, bet apsolīto noteikti izpildiet. Nekad neko nedariet ar dusmām, lai tīši nodarītu pāri. Vienmēr mierīgi un draudzīgi paskaidrojiet sencīšiem, kāpēc apstākļi (paši sencīši) liek jums rīkoties tieši tā un ne savādāk. Sencītim jūsos ir jāredz draugs, nevis ienaidnieks. Iedraudzējieties ar sencīšiem, tas iedarbojas. Varbūt ne ar pašu pirmo reizi, bet kurš teica, ka sencīšu audzināšana ir izdarāma vienā dienā? Tai pat laikā uzsveriet, ka virknē jautājumu jūs bez iebildumiem klausāt sencīša iegribām. Šī pātagas un cukurgrauda metode jums ļaus atrast ar sencīšiem kopēju valodu, audzinot viņus un vienlaikus pakļaujoties viņu pilnvērtības kompleksam.

Noslēgums

Esat izlasījuši grāmatu. Pienācis laiks dot pēdējos padomus. Neatstājiet sencīša audzināšanu novārtā! Atcerieties, ka sencītis ir jūsu spogulis un atdarina jūs it visā. Par to nav grūti pārliecināties – ja būsiet rupji ar viņu, viņš atbildēs ar to pašu. Un otrādi – ar labvēlīgu un atklātu attieksmi jūs panāksiet, ka jūsu sencīši paliks mīļi un pūkaini. Novēlu jums panākumus sencīšu audzināšanā!

Autors Leonīds Kaganovs
Леонид Каганов, http://lleo.aha.ru.