Un tomēr - es gluži labi saprotu tos, kuri netic. Tos, kuri netic tādēļ, ka vēlas ar to tukši lepoties kā ar diženu uzdrīkstēšanos, tos ne; taču es saprotu gan tos, kuri ir zaudējuši ticību tādēļ, ka nespēj pieņemt to, ka Dievs, vai Dievi, pieļauj notikt visam tam briesmīgajam, kas ik dienas notiek visapkārt, gan tos, kuri nespēj, un nevēlas spēt, pieņemt ideju, ka eksistē kāds Kungs, kuram ir tiesības jelkādā veidā norādīt viņiem, kā viņiem būs būt, kā dzīvot, kā rīkoties un domāt. Tos, pēdējos, es, iespējams, saprotu vislabāk.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kāpēc Dievs ļauj notikt briesmīgajam? Lai cilvēks iemācītos, lai cilvēks pieaugtu un attīstītos. Tas tachu ir tik vienkārši. Visam, kas notiek, jānotiek. Kaut kam jātiek upurētam, lai varētu kaut ko saņemt pretī. Kaut kam sākumā jāpasliktinās, lai kaut kas varētu uzlaboties.
Viņš to nekad nav norādījis. Vai tad es tiešām izskatos pēc "Dieva kontrolētas" personas? Nav tā. Tā nav DIeva funkcija - kontrolēt, norādīt. Viņa funkcija ir palīdzēt, vadīt, iemācīt, glābt. Viss.
Bet nenosodu. Ja netic, lai netic. Nav mana prāta darbs kādu pārliecināt. Man pilnīgi pietiek ar pašas ticību.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ir ļoti svarīgi, lai cilvēks ticētu. Būtībā, ir pat vienalga, kam tieši, taču, atmetot ticību kā tādu, viņš atmet vienu no visspēcīgākajiem balstiem, uz kuriem noturēties, kad apkārt viss grūst. Jo ir iespējams neticēt nekam. Ateisms tomēr vēl ir ticība, ticība tam, ka nav Dieva, taču ir iespējams izdzēst ticību sevī pavisam. Diemžēl. Es esmu saticis šādus cilvēkus.
Citi, savukārt, nevēlas pieņemt, ka viņiem ir Kāds, kurš varētu jelkādā veidā virzīt viņu dzīves gājumu, izņemot viņus pašus, nevēlas pieņemt iespēju tikt glābtiem vai sodītiem, un tad viņi aizliedz Dievu sevī. Un, patiesi, tur jau nav īsti, ko nosodīt. Vēl citi, gluži vienkārši, pieņem vienīgi to, ko ir iespējams objektīvi pierādīt. Katram savs.
Man šobrīd ir vienīgi bezmiegs.

(Reply to this) (Parent)