Pegijas · Lī · interjers

Nē, nāku laukā elsodama un nāves sviedriem nosvīdusi, gribas raudāt un ātrāk prom. Jocīgi, kāpēc tā, jo uz vietas, t. laikā viss fun'n'chill.
Pec tam gan daudz tēmu apdomājamu un sajūsma par t. asredzīgajiem jautājumiem.

Ja nemelo sev, tad nevajadzētu būt nekādam pārsteigumam par profesionàļa vērīgumu

Ne pārsteiguma, bet "pārsteiguma", piem., es saku - es nevaru, man nesanāk, viss dirsā, t. uzdod jautājumu, un atbildot sāc redzēt, ka dirsa ir tava tarakānainā perspektīva - reāli dati liecina, ka pamata dirsvērtējumam nav. U.t.t.

un kā tas tiek nostiprināts? Apziņa, ka redzējums dirsā – paturot to prātā, vai velkoties atpakaļ pēc atkārtota uzmundrinājuma?

Paturot prātā, ka reizēm velns var nebūt tik melns, kā to mālē, un čekojot situācijas ar kommonsensu, nevis emocijām un trigeriem. t. jau nav nekāds uzmundrinātājs, reizēm ieved takās, kurās pats ieraugi sevi kā kakašku.
Vvs, visi mēs gudri, pašanalizēt mākam, bet diezgan atbalstoša "tu neesi viens" un "ne visam vienmēr jābūt tā" sajūta, kad kāds tā mierīgi no malas palīdz patestēt vēl citus ceļus.

"ja nemelo sev" = a really high bar to pass tbh

galvenais uzdevums, manuprāt. Un grūtākais ir nevis turēties pie tā, bet nekrist visu laiku atpakaļ samiernieciskos paternos