Pegijas · Lī · interjers

Bija labi formulēts, tikai nebija vaļas jēdzīgi atbildēt.

Man ir vairāki maršruti, kurus atzīstu par kājāmērtiem. Faktiski, visus- mentālais "braukšu ar auto" sākas domājot par virzienu aiz Pērnavas, Satekles, Ganību dambi un tiltiem, ja vien nav jāpaspēj minūtēs kurnebūt. Ar velo, zināms, sevišķi pa centru nebraucu, jo tas vienkārši nav tā vērts. Pateicoties skriešanai (kā sporta veidam, nevis ātrai iešanai) centra ģeogrāfiju esmu izmērījusi arī kilometros un vienmēr smīdina, cik niecīgi gan ir attālumi šepat.

Tad nu mani Eiropas kilometri ir- Blaumaņiela, visi tieši 900 metri no manas mājas;
Tērbatas, arī Barona līdz Matīsielai; tur dažos brīžos var noķert "un turīgo/lasošo ģimeņu atvases no tīrumiem brauca uz Parīzēm un veda šurp domu",
Ģertrūdes, Stabu - līdz avotenei; trīs Ausekļa ielas kvartāli; Vīlandes iela, Klusā; Dzirnavu iela ir tāds diezgan hibrīds un Rīgas ilustrētā zinātne , ar kocenēm sākumā, dzelzbetona prokuratūru, sola bukhingkolta zaļo kvartālu wtf un dzelzbetona prokuratūru; Elīzabetes iela visā garumā;
Vērmaņa- Basteja- Kronvalda-Viesturdārza savienojums.

Krasta promenādes es lietoju skriešanai, pastaigām tās īsti man te neierakstās.

atliek tik lietum un sniegam parādīties, lai lielākā daļa centra kļūtu neejama. Mūsu klimatā ir pilsētas, kuras tomēr paliek ejamas arī nokrišņos.

(nopūta) par to es pat nerunāju . Dzimtāspilsētas, arī, mīlestība allaž ir pilna ar saņemšanos un piedošanu.

Lūk, tā nudien ir bēdu leja. Es neizinu, kāpēc, bet visiem Rigas pilsētas ceļu būvē un pārbūvē iesaistītajiem celtniekiem, kā šķiet, nav ne mazākās nojausmas ne vien par lietaino dienu skaitu, slapjdraņķi un sniegu, bet pat ūdens tecēšanas virzienu.