Dažiem margināliem intelektuāļiem, radiniekiem un draugiem. "patikt sev" - to es nesaprotu, jo es, arī lūkojoties sevī, nevaru to sadalīt 2 daļās - to, kas patīk, un to, kurai patīk. Prātam ir jābūt maigam pret ķermeni, tas ir viss, ko es varu saprast.
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/40096/2365) Tu nepazīsti paškritiku, riebumu pret sevi (gan ķermeni,gan prātu, te vienu, te otru), pret savu uzvedību, nekad nevēro sevi no malas, nevērtē atsevšināti kā citu cilvēku, nedomā - tas ir tieši tas, ko es sevī nicinu, kādai man nevajadzētu būt?
Riebumu pret ķermeni un prātu jā, protams, ļoti spēcīgi, un randomīgi, bet pretējo es nejūtu kā "mīlestību" pret sevi, bet gan drīzāk tā,ka es neesmu divās daļās, ka es esmu visa sevī un viss "kā ir tā ir".
būt visai sevī "kā ir tā ir" - tas būtu ideāls stāvoklis, bet tas jau tālāk ir tikai formulēšanas jautājums, vai šo stāvokli apzīmē ar "patikšanu sev" (jā, nav sevišķi precīzi, bet tieši to "kā ir tā ir" stāvokli es arī domāju, rakstot, ka gribu patikt sev un kāpēc gribu.)
nu ne jau patikt sev tā: wow! cik kruta! :)
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/172540/1266) jāaa! +1
Bet man liekas ir jau arī cilvēki, kas "patīk sev", tipa, es esmu superīgs.
lai gan es nezinu, kā jūtas citi cilvēki.
Nepatika ir duālistisks stāvoklis, bet tam noteikti ir kaut kāda bioloģiskā funkcija.
Protams, ka ir tādi, kas "patīk sev" tieši tajā wow! nozīmē, ko es negribēju lietot. Bet tie parasti citus nemaz neredz. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}