Kad tev kāds, kuru tu negribi, atzīstas mīlestībā, viņš kļūst par veclaiku trīsdurvju skapi. Nevajadzīgu, tas skaidrs, bet lai izmestu, baigā piepūle tomēr vajadzīga, kurai nevar saņemties. Un virināt nevar, smirdēs drošivien, bet izjaukt un nokurināt arī kaut kā uzreiz žēl vai arī nevaļa. Tad nu stāv, lūk. Virsū skatīties negribas, bet stāv. (Gandrīz pilna auguma spogulis vidū, bet gaisma slikta.) |
|
Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |
On 27. Septembris 2015, 11:28, klusais_okeans commented: jā, lūk un domājot par šo vairāk, pirms mirkļa sapratu, ka vienmēr ir bijis tik ļoti bail ne tikai zaudēt sev svarīgus cilvēkus, bet arī tik pat ļoti bail no atgrūšanas, ka esmu sev iespējusi kancelēt mīlēstības opciju. iemīlēšanās, jā, bet mīlēt? tur kaut kas iekšā nokrakšķ un iestājas izvairīšanās+ visādi gļuki. |