Pegijas · Lī · interjers

interesants pieņēmums, ļoti kategorisks.
tāpat kā sevis novietošana "skatītāja - stulbeņa" statusā.

propagandas māksla, politikai pietuvinātā māksla - tās uzdevums ir pārliecināt.

reklāmai ir uzdevums pārliecināt. skatītājs nav stulbenis, ja mākslai tuvojas ar tādu pašu atdevi kā mākslinieks.

Nu, nu. Tas jau ir kaut kāda pārtalantīga pārcilvēka iespējās varbūt - patērēt mākslas darbu ar tādu pašu atdevi, ar kādu šis darbs radīts.

te būtu jākonkretizē, kas ir domāts ar apzīmējumu "atdeve".
mākslinieks ne vienmēr atdod sevi darbam vai arī pilnībā ir nodevies savam darbam tā radīšanas brīdī. reizēm process ir neapzināts, gadās, ka mākslas darbs sākotnēji ir tikai blakusprodukts kam citam.

ja tā ir "katarse" vai iekšējo sajūtu kopums, kas mākslinieku pavada radot, skatītājs tomēr būtu jāsaudzē.
es gan maz domāju par skatītāju kā indivīdu, drīzāk pat neapzināti abstrahējos no reālā skatītāja.

galu galā, lai skatītājs uztvertu darbu tā, kā to uztveru es, viņam vajadzētu būt man.

atdeve nav veikls vārds, drīzāk ieinteresētība. Faktiski jau māksla nav virsma starp autoru un lietotāju, tā rodas un dzīvo tur, kur uzdod ieinteresētus jautājumus, tāpēc ir vienalga vai to atklāj viena vai otra puse, jo mākslai nav tādu pušu.

iespējams.

pagaidām izvairos no mākslas definīcijas.

vienmēr interesanti uzzināt skatītāja, vērotāja domas.